Es Robots

Pēc šī ultimāta Robijs nekavējoties un bez ierunām padevās, tik enerģiski mādams ar galvu, ka viņa metāla kakls sāka dūkt. Viņš uzmanīgi pacēla mazo un nosēdināja uz sa­viem varenajiem, plakanajiem pleciem.

Asaras, kas dzīrās ritēt, acumirklī aizmir­sās, un Glorija jau klaigāja aiz sajūsmas. Robija metāla «āda», kurai augstas pretestī­bas spoles uzturēja nemainīgu temperatūru — ap 21 grādu, bija jauka un patīkama, un, kad viņas papēdīši ritmiski dauzīja pa robota krūtīm, tās varen skaļi dunēja.

— Tu esi lidmašīna, Robij, tu esi liela sud­rabota lidmašīna. Izstiep rokas taisni! Tev tas ir jādara, ja tu esi lidmašīna.

Tā bija neapstrīdama loģika.

Robija rokas kļuva par spārniem, kas uz­tvēra gaisa strāvas, un viņš pats — par sud­rabotu lidmašīnu. Glorija pagrieza robota galvu un noliecās pa labi. Viņš strauji pacir- tās sānis. Meitene jau bija paspējusi apgādāt savu gaisakuģi ne tikai ar motoru, kas dār­dēja «tr-r-r», bet arī ar lielgabaliem, kas šāva «paukš-paukš» un «tš-s-š-š». Viņiem

paka] dzinās pirāti, tādēļ tika laista darbā ar­tilērija. Pirāti krita kā nopļauti.

—       Vēl viens neskaitās. Vēl divi, — viņa sauca..

—       Ātrāk, puiši! — Glorija pēc tam nopietni skubināja, — mums tūlīt izbeigsies munīcija.

Viņa bezbailīgi tēmēja pār plecu, bet Ro­bijs pārvērtās par strupdeguni kosmosa kuģi, kas ar maksimālu paātrinājumu traucās cauri tukšumam.

Robijs aizjoņoja taisni pāri pļavai un tur, kupli saaugušajā zālē, apstājās tik spēji, ka mazā sasarkusī jātniece iekliedzās, bet viņš jau bija nosviedis to mīkstajā maurā.

Glorija aizelsusies tvarstīja gaisu un lā­giem izdvesa:

—  Tas tik bija jauki!

Robijs nogaidīja, līdz meitene atguva elpu, un tad maigi paraustīja viņas matu sprogu.

—        Vai tu kaut ko vēlies? — Glorija vai­cāja, liekuļotā nesapratnē iepletusi acis, bet tas tomēr nespēja maldināt viņas milzīgo, drukno aukli. Robots mazliet stiprāk paraus­tīja meitenes sprogu.

—   Ā, es zinu. Tu gribi dzirdēt pasaku.

Robijs steidzīgi pamāja ar galvu.

—  Kuru tad lai stāstu?

Robijs ar vienu pirkstu apvilka gaisā pus­apli.

Meitene spurojās pretī:

—       Atkal jau? Esmu tev neskaitāmas reizes stāstījusi par Pelnrušķīti. Vai tev šī pasaka

nav vēl apnikusi? Ta taču domata pavisam maziem bērniem.

Atkal pusaplis.

—   Nu labi, — Glorija samierinājās, domās atkārtoja pasaku (līdz ar pašas sacerētiem papildinājumiem, kādu bija ne mazums) un iesāka:

—  Tu klausies? Tātad — reiz dzīvoja skaista meitene, vārdā Ella. Viņai bija bries­mīgi nejauka pamāte, kurai bija divas loti neglītas un ļoti ļaunas meitas un …

Glorija bija nonākusi pašā interesantākajā vietā — pulkstenis nosita pusnakti, viss atkal pārvērtās par skrandām, — un Robijs kvēlo­šām acīm saspringti klausījās, kad piepeši atskanēja sauciens:

—   Glorij!

Spalgā balss piederēja sievietei, kura acīm­redzot jau labu laiku bija saukusi Gloriju, balsī ieskanējās nervozs tonis, kas pauda drī­zāk nemieru nekā nepacietību.

—  Māmiņa sauc, — Glorija teica ne visai priecīgi. — Labāk aiznes mani mājās, Robij.

Robijs steidzās izpildīt rīkojumu, jo viņam bija skaidrs, ka misis Vestone jāklausa bez mazākās vilcināšanās. Glorijas tēvs dienā reti kad bija mājās, atskaitot svētdienas — kā, piemēram, šodien, — bet tūlīt varēja manīt, ka viņš ir jauks un saprotošs cilvēks. Tur­pretī Glorijas māte sagādāja Robijam nepa­tīkamus brīžus, tādēj viņš pastāvīgi lūkoja pazust no viņas acīm.

Kad misis Vestone ieraudzīja savu meitu un robotu iznirstam no biezās zāles, viņa de­vās atpakaļ uz māju, lai sagaidītu tos.

—  Es saucu tevi līdz aizsmakumam, Glo- rij, — viņa bargi sacīja. — Kur tu biji?

—  Es biju kopā ar Robiju, — Glorija atbil­dēja drebošā balsī. — Stāstīju viņam par Pelnrušķīti, un aizmirsu, ka jānāk pusdie­nās.

—   Zēl, ka arī Robijs to bija aizmirsis. — Tad, it kā nupat būtu pamanījusi robotu, mi­sis Vestone uzsauca tam:

—   Tu vari iet, Robij. Tu viņai pašlaik ne­esi vajadzīgs. Un nenāc atpakaļ, iekāms es tevi saukšu, — viņa nelaipni piebilda.

Robijs pagriezās, lai ietu projām, bet ap­stājās, kad Glorija, viņu aizstāvēdama, iesaucās:

—   Pagaid^ māmiņ, ļauj viņam palikt! Es nepabeidzu pasaku par Pelnrušķīti. Apsolīju viņam pastāstīt par Pelnrušķīti un nepa­beidzu.

—   Glorij!

—   Goda vārds, māmiņ, Robijs būs tik kluss, ka tu pat nemanīsi, ka viņš ir te. Viņš sēdēs kaktā uz krēsla un nebildīs ne vārda, tas ir, es gribēju teikt — viņš nekā nedarīs. Vai ne, Robij?

Kad Glorija viņu uzrunāja, Robijs pamāja ar savu smago galvu.

—   Glorij, ja tu vēl nemitēsies, tad nere­dzēsi Robiju veselu nedēļu.

Meitene nodūra acis.

—   Labil Bet Pelnrušķīte ir viņa iemīļotāka pasaka, un es to neizstāstīju līdz galam. Un viņam tā tik ļoti patīk.

Robots noskumis devās projām, un Glorija apspieda šņukstus.

Džordžs Vestons jutās omulīgi. Viņš bija ieradis svētdienas pēcpusdienās justies omu­līgi. Garšīgas, sātīgas pusdienas; jauka, mīksta veca kušete, kur atlaisties; laikraksta «Times» numurs; kājās rītakurpes un iecieti- nātā virskrekla vietā pidžama — kā gan lai cilvēks nejūtas omulīgi?