Es Robots

Kvinns un Baierlijs nekad nebija tikušies vaigu vaigā, taču saruna pa vizifonu bija gandrīz tas pats. Vārda tiešā nozīmē teiciens «vaigu vaigā» te bija varbūt vēl vairāk vietā, kaut arī viņi viens otra seju redzēja tikai kā fotoelementu pārraidītu attēlu, kas sastāvēja no gaišiem un tumšiem punktiem.

Kvinns bija izsaukuma iniciators un bez liekām ceremonijām sāka runāt pirmais:

—   Domāju, jums, Baierlij, būs interesanti uzzināt, ka esmu nodomājis publicēt paziņo­jumu, ka jūs nēsājat aizsargvairogu pret rent­gena staru caurspiedību.

—   Ko jūs sakāt!? Tādā gadījumā jūs droši vien jau esat to tikpat kā nopublicējis. Man ir aizdomas, ka mūsu uzņēmīgie preses pār­stāvji jau labu laiku cenšas kontrolēt visas manas sarunas. Es zinu, ka viņi ir pieslēgu­šies mana kantora komunikācijas līnijām, un tādēļ šajās pēdējās nedēļās sēžu mājās. — Baierlija tonis bija laipns, gandrīz draudzīgs.

Kvinna lūpas mazliet sakniebās.

—   So sarunu neviens nevar noklausīties. Esmu to nokārtojis, uzņemdamies zināmu personisku risku.

—   Domāju gan. Neviens taču nezina, ka aiz visas šās kampaņas stāvat jūs. Vismaz oficiāli neviens to nezina. Bet neoficiāli to zina visi. Es par to neraizētos. Tātad es val­kāju aizsargvairogu? Droši vien jūs to kon­statējāt tad, kad izrādījās, ka jūsu nesen at­sūtītā rokaspuiša uzņemtā rentgenogramma ir pārgaismota?

—   Saprotiet, Baierlij, visiem būs pilnīgi skaidrs, ka jūs baidāties no rentgena caur­skates.

—       Un arī tas, ka jūs vai jūsu cilvēki ir mē­ģinājuši nelikumīgi pārkāpt manas personas neaizskaramības tiesības.

—   Par to nevienam nebūs nekādas daļas!

—   Iespējams. Tā ir raksturīga atšķirība starp mani un jums šai kampaņā. Jūs nerē­ķināties ar atsevišķu pilsoņu tiesībām. Es tur­pretim ļoti rēķinos. Es nepakļaušos rentgena caurskatei, tāpēc ka principā gribu aizstāvēt savas tiesības. Tāpat kā es aizstāvēšu citu pilsoņu tiesības, kad būšu ievēlēts.

—    Šādi izteicieni, bez šaubām, padarīs jūsu priekšvēlēšanu runu ļoti interesantu, taču neviens jums neticēs. Skan mazliet par cēlu, lai būtu patiesi. Vēl kas, — Kvinna balss piepeši kļuva asa, — tovakar jūsu mājā ne­bija visi tās iemītnieki.

—   Kātā?

—   Pec ziņojuma, — Kvinns sāka rakņāties papīros, kas atradās viņa priekšā un bija re­dzami vizifona ekrānā, — iznāk, ka vienas personas trūka. Kaut kāda kropla.

—   Šis cilvēks, ko jūs saucat par kropli, — Baierlijs neskanīgi sacīja, — ir mans vecais skolotājs, kas dzīvo pie manis. Viņš jau kopš diviem mēnešiem atrodas uz laukiem. Parasti šādos gadījumos mēdz teikt — «bauda pelnītu atpūtu». Vai jums būtu pret to kas iebilstams?

—   Jūsu skolotājs? Vai viņš ir zinātnieks?

—   Kādreiz viņš bija jurists — pirms kļuva par kropli. Viņam ir oficiāla atļauja nodarbo­ties ar biofiziskiem pētījumiem savā perso­niskajā laboratorijā, un pilnīgi viņa darbu ap­raksti ir iesniegti attiecīgajos orgānos, kur

jūs varat griezties pēc informācijas. Viņa eksperimenti nav sevišķi nozīmīgi, taču tie ir nekaitīgi un izklaidē… nabaga kropli. Un es viņam palīdzu, cik spēju.

—   Skaidrs. Bet vai šis … skolotājs … zina robotiku?

—   Nevaru spriest par viņa zināšanām no­zarē, kas man pašam ir sveša.

—   Vai viņam ir pieejamas pozitronu sma­dzenes?

—   To pajautājiet saviem draugiem no «U. S. Robots». Viņiem tas labāk zināms.

—   Es runāšu īsi, Baierlij. Jūsu skolotājs, šis kroplis, ir īstais Stīvens Baierlijs. Jūs esat viņa izgatavots robots. Mēs to varam pierā­dīt. Un autokatastrofā cieta viņš, nevis jūs. To var pārbaudīt.

—   Patiešām? Lūdzu, pārbaudiet! Vēlu jums veiksmi!

—   Un mēs varam pārmeklēt šo vasarnīcu. Redzēsim, redzēsim, ko mēs tur atradīsim.

—   Nu, kā to ņem, Kvinn, — Baierlijs plati pasmaidīja. — Par nelaimi mans tā sauktais skolotājs ir nopietni slims. Vasarnīca viņam ir kaut kas līdzīgs sanatorijai, kur viņš atpū­šas. Viņa personas neaizskaramības tiesības šādos apstākļos ir vēl jo vairāk spēkā. Jūs ne­dabūsiet kratīšanas atļauju, ja neuzrādīsiet pietiekamu pamatojumu. Un tomēr es necen- tīšos jūs no tā atturēt. Iestājās īss klusuma brīdis. Kvinns nolie­cās uz priekšu, tā ka viņa seja aizņēma visu ekrānu un kļuva redzamas sīkas krunciņas uz pieres.

—        Baierlij, kāpēc jūs ietiepjaties? Jūs neievēlēs.

—   Jūs tā domājat?

—        Vai tiešām jūs to nesaprotat? Vai, pēc jūsu domām, atteikšanās atspēkot apvaino­jumu, kaut gan jums būtu bijis to ļoti viegli izdarīt, pārkāpjot vienu no robotikas liku­miem, nepārliecinās ļaudis, ka jūs patiešām esat robots?

—        Es saprotu vienīgi to, ka no maz pazīs­tama, ne ar ko neievērojama jurista esmu kļuvis par pasaules mēroga figūru. Jūs protat taisīt reklāmu.

—   Bet jūs taču esat robots.

—   Pateikts vēl nav pierādīts.

—        Ir pietiekami daudz pierādījumu, lai jūs neievēlētu.

—   Tad nomierinieties — jūs esat uzvarējis.

—        Uz redzēšanos! — Kvinns sacīja. Viņa balsī pirmoreiz ieskanējās dusmas. Vizifons satumsa.

—       Uz redzēšanos! — nesatricināmi mierīgi noteica Baierlijs tukšā ekrāna priekšā.