Es Robots

Pierādīšanas metodes ir divas: fiziskā un psiholoģiskā. Fiziski jūs varat izdarīt viņam sekciju vai pielietot rentgena starus. Kā to izdarīt, tas jāizdomā jums pašam. Lietojot psiholoģisko metodi, var izpētīt viņa izturē­šanos. Ja viņš ir pozitronu robots, tad viņam jāpakļaujas trim robotikas likumiem. Pozi-

troņu smadzenes nevar tikt uzbūvētas bez tiem. Vai jūs zināt šos likumus, mister Kvinn?

Viņa lēnām un skaidri vārdu pa vārdam nocitēja visus trīs likumus, kas milzīgiem burtiem bija iespiesti «Robotikas rokasgrā­matas» pirmajā lappusē.

—   Esmu par tiem dzirdējis, — Kvinns ne­vērīgi sacīja.

—  Tad jums nebūs grūti mani saprast, — psiholoģe sausi atbildēja. — Ja misters Baierlijs pārkāps kādu no šiem trim liku­miem, tad viņš nav robots. Diemžēl, vienīgi šāda rīcība ļautu izdarīt noteiktu secinājumu. Ja viņš dzīvo saskaņā ar šiem likumiem, tas nekā nepierāda.

Kvinns sarauca plānās uzacis.

—   Kāpēc ne, doktore Ķelvina?

—  Tāpēc, ka patiesībā, ja mēs dziļāk par to padomājam, robotikas trīs likumi ir ļoti daudzu pasaules ētisko mācību pamatprin­cipi. Kā zināms, katram cilvēkam ir pašsa- glabāšanas instinkts. Robotam tas ir Trešais likums. Tāpat mēs pieņemam, ka katrs krietns cilvēks, kam ir sabiedriska apziņa un atbil­dības izjūta, pakļaujas autoritātēm — uz­klausa savu ārstu, savu šefu, savu valdību, savu psihiatru, savu biedru; nepārkāpj liku­mus, ievēro noteikumus, pieklājības nor­mas — pat tādā gadījumā, ja tie traucē viņa ērtības vai pat pakļauj viņu briesmām. Robo­tam tas ir Otrais likums. Tāpat ir pieņemts, ka katrs labs cilvēks mīl citus kā pats sevi, aizsargā savu biedru, riskē ar savu dzīvību, lai glābtu otru. Robotam tas ir Pirmais li­kums. Izsakoties vienkāršāk — ja Baierlijs ievēro visus robotikas likumus, viņš var būt robots un var būt vienkārši ļoti labs cilvēks.

—   Bet tad jau jūs nekad nevarēsiet pierā­dīt, ka viņš ir robots, — Kvinns iebilda.

—  Varbūt es spēšu pierādīt, ka viņš nav robots.

—   Tāds pierādījums man nav vajadzīgs.

—  Jums tiks pierādīts tas, kas ir īstenībā. Ko jūs vēlaties vai nevēlaties, nav mana da­rīšana.

Sai brīdī Leningam piepeši iešāvās galvā kāda ideja.

—  Vai nevienam nav ienācis prātā, ka ap­gabala prokurors ir visai dīvaina nodarboša­nās robotam? — viņš ar pūlēm izteica. — Uz­turēt apsūdzību pret cilvēkiem, piespriest vi­ņiem nāves sodu, nodarīt viņiem vislielāko Jaunumu…

—   Nē, tā vis jūs man vajā netiksiet, — Kvinns pēkšņi iekaisa. — Apgabala proku­rora amats viņu vēl nepadara par cilvēku. Vai jūs nezināt viņa darba stilu? Viņš lielās, ka nekad neesot uzturējis apsūdzību pret ne­vainīgu cilvēku, un ir desmitiem tādu, kas nav tikuši notiesāti, jo pierādījumi pret vi­ņiem prokuroram likušies nepietiekami, kaut gan droši vien viņš būtu varējis pieprasīt zvērināto tiesai, lai tos nosēdina atomkrēslā? Tā tas ir.

Leninga plānie vaigi notrīcēja.

—       Nē, Kvinn, nē, Robotikas likumos nav neviena vārda, kas ļautu robotam atzīt cil­vēku par vainīgu. Robots nevar izspriest, vai cilvēks ir pelnījis nāves sodu. Tāds lēmums nav viņa spēkos. Viņš nedrīkst nodarīt cilvē­kam pāri — vienalga, vai tas būtu pēdējais nelietis, vai tīrais eņģelis.

— Alfrēd, nerunājiet muļķības, — Sjūzenas Kelvinas balsī ieskanējās nogurums. — Kas notiktu, ja robots nejauši ieraudzītu ārprā­tīgo, kas mēģina aizdedzināt māju, kurā ir cilvēki? Viņš taču atturētu vājprātīgo, vai ne?

—  Protams.

—  Bet ja viņš to varētu atturēt, vienīgi no­galinot …

Lenings tikai klusi nokremjšķinājās, bet neko neteica.

—  Tad, Alfrēd, robots darītu visu iespē­jamo, lai viņam cilvēks nebūtu jānogalina. Ja ārprātīgais tomēr ietu bojā, robotam būtu nepieciešama psihoterapija, jo citādi iekšējais konflikts, ko izraisītu apziņa, ka viņš pār­kāpis Pirmo likumu pret vienu cilvēku, tā paša Pirmā likuma vārdā glābdams vairākus, robotu varētu padarīt ārprātīgu. Taču cilvēks būtu beigts, un robots būtu viņu nogalinājis.

—   Vai tad Baierlijs ir ārprātīgs? — Le­nings šajā jautājumā ielika visu sarkasmu, uz kādu bija spējīgs.

—  Nē, bet viņš pats arī nav nevienu noga­linājis. Viņš ir atklājis faktus, kas liecina, ka kads atsevišķs cilvēks ir bīstams vairumam pārējo cilvēku, ko mēs saucam par sabied­rību. Viņš aizsargā vairākumu un tādējādi paliek uzticīgs Pirmajam likumam tā maksi­mālajā potencē. Tālāk viņš neiet. Noziedz­niekam nāves sodu vai ieslodzījumu cietumā piespriež tiesnesis pēc tam, kad zvērinātie izlēmuši, ka viņš ir vainīgs. Cietumsargs ieliek viņu cietumā, bende izpilda nāves sodu. Bet misters Baierlijs ir tikai noskaid­rojis patiesību un palīdzējis sabiedrībai.