Es Robots

Baierlijs atveda savu skolotāju uz pilsētu nedēļu pirms vēlēšanām. Helikopters nolaidās nomalē.

— Tu paliksi šeit līdz vēlēšanu beigām, — Baierlijs viņam sacīja. — Ja notikumi

pieņems mums nevēlamu virzienu, būs labāk, ja tu atradīsies tālāk.

Čērkstošajā balsī, kas izlauzās no Džona sašķiebtās mutes, varēja saklausīt rūpes:

—   Vai jābaidās no vardarbības?

—        Fundamentālisti ir sarosījušies, tā ka teorētiski tādas briesmas pastāv. Taču nedo­māju, ka tas ir iespējams. Viņiem nav reāla spēka. Viņi tikai nemitīgi musina ļaudis, un ar laiku tas var izraisīt nekārtības. Vai tev nav nekas pretī palikt šeit? Lūdzu, dari to! Man būs vēl grūtāk, ja vajadzēs raizēties par tevi.

—        Labi, es palikšu. Vai tu vēl arvien domā, ka viss izies labi?

—        Esmu par to pārliecināts. Vai tev ne­viens nepiestāja?

—   Neviens. Tik tiešām.

—   Un tu labi notēloji savu lomu?

—   Pietiekami labi. Tur viss būs kārtībā.

—       Tad esi piesardzīgs, Džon, un rīt skaties televīzijas pārraidi.

Baierlijs paspieda sakropļoto plaukstu, kas gulēja uz viņa rokas.

Lentona drūmā seja pauda ārkārtīgu sa­traukumu. Viņš atradās neapskaužamā stā­voklī, jo bija Baierlija pilnvarotais vēlēšanu kampaņā, kas vispār nelīdzinājās vēlēšanu kampaņai: tās objekts bija cilvēks, kurš attei­cās atklāt savu darbības plānu un nebija ar

mieru rīkoties pēc sava pilnvarotā norādīju­miem.

—   Jūs nedrīkstat! (Tie bija Lentona iemīļo­tākie vārdi. Pēdējā laikā tie bija kļuvuši par viņa vienīgajiem vārdiem.) Es jums saku, Stīv, jūs nedrīkstat to darīt!

Viņš iekrita krēslā iepretim prokuroram, kas nesteidzīgi pārlapoja uz mašīnas pārrakstīto savas runas tekstu.

—   Atsakieties no tā, Stīv! Paskatieties, šo pūli taču ir saorganizējuši fundamentālisti. Neviens jūsos pat neklausīsies. Drīzāk gan jūs apmētās ar akmeņiem. Kāpēc jums jāuz­stājas ar runu publikas priekšā? Pilnīgi pie­tiktu ar ierakstu lentē vai uzstāšanos pa televīziju.

—   Jūs taču gribat, lai es uzvarētu vēlēša­nās, vai ne? — Baierlijs rāmi jautāja.

—   Uzvarētu vēlēšanās! Jūs neuzvarēsiet, Stīv! Es pūlos glābt jūsu dzīvību.

—   Man nekas nedraud.

—   Viņam nekas nedraudot! Viņam nekas nedraudot! — Lentons izgrūda dīvainu, grie­zīgu skaņu. — Jūs gribat iziet piecdesmit tūk­stoš jukušu stulbeņu priekšā uz balkona un viņiem kaut ko iestāstīt — uz balkona kā viduslaiku diktators?

Baierlijs_paskatījās pulkstenī.

—   Apmēram pēc piecām minūtēm — tik­līdz atbrīvosies televīzijas kanāli.

Lentons atbildes vietā tikai kaut ko ne­skaidru nomurmināja.

Ar virvēm nožogoto pilsētas kvartālu pie­pildīja pūlis. Šķita, ka koki un mājas izaug no blīvas cilvēku masas. Un ar ultraviļņu starpniecību notiekošo vēroja visa pārējā cil­vēce. Kaut arī šīs bija vietējās vēlēšanas, par tām interesējās visa pasaule. To iedomājoties, Baieriijs pasmaidīja.

Taču pats pūlis nepavisam neizskatījās tāds, ka būtu par ko smaidīt. Visur rēgojās transparenti un plakāti, kas visās iespējamās variācijās izkliedza, ka Baierlijs ir robots. Naidīgā atmosfēra sabiezēja arvien vairāk un kļuva gandrīz vai taustāma.

Jau pašā sākumā runai nebija panākumu. To pārkliedza pūļa aurošana un ļaužu jūrā veselām salām izvietojušos fundamentālistu grupu ritmiskie izkliedzieni. Baierlijs lēnām un aukstasinīgi turpināja runāt…

Istabā aiz balkona Lentons stenēdams sa­ķēra galvu rokās un gaidīja, kad sāks plūst asinis.

Pirmajās rindās sākās grūstīšanās. Kāds kaulains pilsonis ar izvalbītām acīm, ģērbies saviem izstīdzējušajiem locekļiem pārlieku īsās drānās, spraucās uz priekšu. Pakaļ vi­ņam spiedās policists, ar grūtībām izlauz­dams ceļu caur pūli. Baierlijs dusmīgi pa­māja, lai policists atkāpjas.

Kārnais vīrietis jau bija tieši zem balkona. Viņa vārdus aprija pūļa rēkoņa.

Baierlijs paliecās uz priekšu.

—    Ko jus teicāt? Ja jums ir man kads pa­matots jautājums, es uz to atbildēšu. — Viņš pagriezās pret līdzās stāvošo policistu. — Uz- vediet šo cilvēku te augšā.

Pūlis saspringa. Dažādās vietās atskanēja saucieni: «Klusu!», kas pārauga vispārējā ne­gantā aurošanā, tad šur tur to vēl atkārtoja atsevišķas balsis, līdz pamazām pūlis aprima pavisam. Kārnais vīrietis pietvīcis un aizel­sies nostājās Baierlijam pretī.

—   Vai jūs gribat kaut ko jautāt? — Baier­lijs vaicāja.

Kārnais vīrietis stīvi pablenza viņā un ķērkstošā balsī sacīja:

—   Iesitiet man!

Spēji un enerģiski viņš izslēja uz priekšu zodu.

—   Iesitiet man! Jūs sakāt, ka jūs neesot robots. Pierādiet to! Jūs nevarat iesist cilvē­kam, briesmoni!

Iestājās dīvains, nospiedošs, stings klu­sums. To it kā caururba Baierlija balss:

—   Man nav iemesla jums sist.

Kārnais vīrietis sāka mežonīgi smieties.

—   Jūs nevarat man iesist. Jūs man neiesi- tisiet. Jūs neesat cilvēks. Jūs esat briesmonis, kas maskējies par cilvēku.

Un Stīvens Baierlijs, cieši sakniebis lūpas, tukstošu priekšā, kas stāvēja tur lejā un rau­dzījās uz viņu, un miljonu priekšā, kas sēdēja pie televizoru ekrāniem, atvēzējās un ar dūri smagi iezvēla vīrietim pa žokli. Provokators novēlās uz muguras, momentā zaudējis sa­maņu, un viņa sejā izpaudās vienīgi stulbs izbrīns.