Es Robots

Baierlijs sacīja:

— Man ļoti žēl… Ienesiet viņu iekšā un parūpējieties, lai viņam būtu ērti. Es gribu ar viņu parunāties, kad būšu beidzis.

Kad doktore Ķelvina izgrieza savu auto­mašīnu no viņai rezervētās stāvvietas un brauca projām, tikai viens reportieris, kas bija jau pietiekami atguvies no satriecošā pārsteiguma, brāzās viņai pakaļ un izkliedza jautājumu, ko doktore nesadzirdēja.

— Viņš ir cilvēks! — Sjūzena Ķelvina no­kliedza pār plecu.

Ar to pietika. Reportieris aizdrāzās projām savu ceļu.

Baierlijs pabeidza savu runu, taču neviens vairs neklausījās.

Doktore Ķelvina un Stīvens Baierlijs sati­kās vēl vienreiz — nedēļu pirms viņa stāša­nās mēra amatā un zvēresta nodošanas. Bija jau vēls — pāri pusnaktij.

Doktore Ķelvina sacīja:

—   Jūs nemaz neizskatāties noguris.

Jaunievēlētais mērs pasmaidīja.

—       Es varu ilgi palikt nomodā. Tikai nesa­kiet to Kvinnam.

—   Neteikšu. Bet, ja jūs reiz pieminējāt

Kvinnu, jāsaka — viņa izvirzītā versija bija interesanta. Taisni žēl, ka jūs to atspēkojāt. Šķiet, jūs zināt viņa teoriju.

—   Daļēji.

—   Izklausījās ļoti dramatiski. Stīvens Bai­erlijs bija jauns jurists, apdāvināts runātājs, liels ideālists… un juta aicinājumu nodar­boties ar biofiziku. Vai jūs interesējaties par robotiku, mister Baierlij?

—   Tikai no juridiskā viedokļa.

—   Sis Stīvens Baierlijs interesējās. Bet tad notika nelaimes gadījums. Baierlija sieva gāja bojā, bet viņa paša liktenis bija vēl ļau­nāks. Sakropļotas kājas, izķēmota seja, zau­dēta balss, daļēji cietis garīgais līdzsvars. Viņš nemeklēja plastiskās ķirurģijas palī­dzību. Viņš norobežojās no ārpasaules, jurista karjerai bija pārvilkta svītra — viņam bija palicis tikai viņa prāts un rokas. Kaut kādā ceļā viņam izdevās dabūt pozitronu smadze­nes, pie tam vissarežģītākās, kam ir vislielā­kās spējas risināt ētiskas problēmas un kas vispār ir augstākais robotikas sasniegums.

Tad viņš uzaudzēja ķermeni ap šīm sma­dzenēm. Padarīja šo robotu par to, kas pats būtu varējis kļūt. Viņš atdeva tam savu vārdu, un sabiedrībā atkal parādījās Stīvens Baierlijs, bet pats turpināja vadīt savas die­nas kā vecais, sakropļotais skolotājs, ko ne­viens nekad nav redzējis …

—   Par nelaimi es šo pasaciņu sagrāvu, iesizdams cilvēkam, — jaunais mērs sacīja.

— Laikraksti ziņo, ka pēc ša gadījuma jūs esot oficiāli atzinusi mani par cilvēku.

—   Kā tas notika? Vai jūs nevarētu man to pateikt? Tā taču nebija nejaušība?

—    Nepavisam ne. Kvinns paveica lielāko daļu darba. Mani cilvēki paklusām sāka iz­platīt runas, ka es nekad neesmu iesitis cil­vēkam, ka nemaz neesmu spējīgs iesist cilvē­kam, ka pat provokācijas gadījumā es to ne­izdarīšu un tas būs drošs pierādījums, ka esmu robots. Tad es noorganizēju šo muļķīgo publisko uzstāšanos, kas tika pienācīgi iz­reklamēta, un galu galā bija gandrīz neno­vēršami, ka kāds muļķis uzķersies uz āķa. Būtībā tas viss bija tikai lēts triks. Šādos ga­dījumos visu nosaka mākslīgi radītā atmo­sfēra. Protams, emocionālais efekts nodroši­nāja manu ievēlēšanu, kā tas arī bija pare­dzēts.

Robotu psiholoģe pamāja.

—   Redzu, jūs ielaužaties manā nozarē, un tas laikam gan būtu jādara katram politiķim. Taču man ir ļoti žēl, ka viss izvērtās šādi. Man patīk roboti. Man tie patīk daudz labāk nekā cilvēki. Ja varētu radīt robotu, kas spētu kļūt par valsts darbinieku, manuprāt, viņš būtu visideālākais no tiem. Pakļaujoties ro­botikas likumiem, viņš nespētu nodarīt pāri cilvēkiem, nebūtu tirāns, neciestu korupciju, muļķību, aizspriedumus. Un, nokalpojis savu laiku, viņš atstātu savu posteni, kaut arī būtu nemirstīgs, jo nespētu apbēdināt cilvēkus, ļaudams tiem uzzināt, ka viņus vadījis robots. Tas būtu ideāli.

—       Ja vien robots neciestu neveiksmi savu smadzeņu zināmās aprobežotības dēļ. Pat vis­komplicētākās pozitronu smadzenes tomēr nav adekvātas cilvēka smadzenēm.

—        Viņam būtu padomdevēji. Pat cilvēka smadzenes nav spējīgas valdīt bez palīgiem.

Baierlijs ar nopietnu ieinteresētību pavērās Sjūzenā Kelvinā.

—   Kāpēc jūs smaidāt, doktore Ķelvina?

—       Es smaidu tāpēc, ka misters Kvinns to­mēr nebija visu līdz galam izdomājis.

—        Jūs gribat teikt, ka šī viņa versija būtu vēl papildināma?

—        Tikai mazliet. Trīs mēnešus pirms vēlē­šanām šis invalīds, ko misters Kvinns uzska­tīja par īsto Stīvenu Baierliju, noslēpumainu iemeslu dēļ pavadīja uz laukiem. Viņš atgrie­zās tieši pirms jūsu slavenās publiskās ru­nas. Galu galā — ko vecais invalīds bija iz­darījis vienreiz, viņš varēja izdarīt arī otr­reiz, it īpaši vēl tāpēc, ka otrais eksemplārs ir ļoti vienkāršs salīdzinājumā ar pirmo.

—   Es jūs īsti labi nesaprotu.

Doktore Ķelvina piecēlās un sakārtoja tērpu. Acīmredzot viņa gatavojās aiziet.

—        Es gribu teikt, ka ir iespējams viens ga­dījums, kad robots var iesist cilvēkam, nepār­kāpjot Pirmo likumu. Tikai viens gadījums …

—   Un tas būtu?

Doktore Ķelvina jau bija pie durvīm.

—        Kad cilvēks, kam jāsit, ari ir robots, — viņa klusi sacīja.

Robotu psiholoģes kalsnajā sejā staroja sirsnīgs smaids.