Es Robots

—   Bet, doktor Lening, — Baierlijs sacīja, — jūs aizmirstat situācijas politisko pusi. Es esmu tikpat ieinteresēts, lai mani ievēlētu, cik ieinteresēts ir Kvinns to nepieļaut. Starp citu, vai jūs ievērojāt, ka pats nosaucāt viņu vārdā? Tas man ir tāds lēts kaktu advokāta triks. Es zināju, ka, iekāms mūsu saruna būs beigusies, jūs to izdarīsiet.

Lenings spēji nosarka.

—   Kāds vēlēšanām ar to sakars?

—   Reklāma paliek reklāma, ser. Un katrai nūjai divi gali. Ja Kvinns grib paziņot, ka es esmu robots, un viņam pietiek drosmes to darīt, man pietiks drosmes ielaisties šai viņa spēlītē.

—  Jūs gribat teikt, ka … — Lenings ne­spēja noslēpt izbīli.

—   Tieši tā. Ļaušu viņam rīkoties, izvēlē­ties sev striķi, pārbaudīt tā izturību, nogriezt īsto garumu, sasiet cilpu, iebāzt tajā galvu un atņirgt zobus. To nieku, kas vēl būs va­jadzīgs, varu izdarīt es.

—  Jūs esat ārkārtīgi pašpaļāvīgs.

Sjūzena Ķelvina piecēlās.

—  Iesim, Alfrēd, mēs viņu nepārliecināsim.

—  Redziet nu, — Baierlijs laipni pasmai­dīja, — jūs esat arī cilvēku psihologs.

Bet lielā pašpaļāvība, kam doktors Le­nings veltīja savu piezīmi, šķita krietni vien pagaisusi vakarā, kad Baierlija automašīna apstājās uz automātiskā transportiera, kas to nogādāja pazemes garāžā, un viņš pats pa taciņu devās uz savas mājas parādes dur­vīm.

Viņam ieejot istabā, invalīda krēslā sēdo­šais cilvēks pacēla acis un pasmaidīja. Baier­lija seja staroja sirsnībā. Viņš piegāja pie krēsla.

Kropļa uz mūžu šķībi sarautā mute, kas rēgojās gandrīz no vienas vietas rētaudiem klātajā sejā, izdvesa aizsmakušu, čērkstošu čukstu:

—  Tu esi vēlu, Stīv.

—  Zinu, Džon, zinu. Bet man šodien atga­dījās dīvaina un intriģējoša saruna, kas ne­sola neko patīkamu.

—   Tā? — Ne rētu izķēmotajā sejā, ne iz­dzisušajā balsī nespēja izpausties emocijas, bet skaidrajās acīs bija lasāmas bažas. — Ceru, ka nekas tāds, ko tu nevarētu no­kārtot.

—   Neesmu īsti par to pārliecināts. Varbūt man vajadzēs tavas palīdzības. Tu taču esi mūsmājas gudrā galva. Vai tu vēlies, lai es tevi iznesu dārzā? Ir brīnišķīgs vakars.

Divas spēcīgas rokas izcēla Džonu no krēsla. Maigi, gandrīz glāstoši Baierlija ro­kas aptvēra kropļa plecus un ietītās kājas. Uzmanīgi un lēnām viņš devās cauri ista­bām, lejup pa lēzeno slīpni, kas bija uzbū­vēta kāpņu vietā, lai invalīds savā krēslā va­rētu pārvietoties, un pa sētas durvīm izgāja dārzā aiz mājas, ko apjoza mūra žogs ar dzeloņstieplēm pa augšu.

—   Kādēļ tu neļauj man braukt ar krēslu, Stīv? Tas ir muļķīgi.

—   Tādēļ, ka man patīk tevi nest. Vai tev ir kas pretī? Tu taču zini, ka tikt uz brīdi laukā no tā motorizētā sēdekļa tev sagādā tādu pašu prieku kā man iznest tevi ārā. Kā tu šodien jūties?

Viņš bezgala rūpīgi nosēdināja Džonu vē- saja zālē.

—  Kā gan es varu justies? Bet pastāsti man par savam nepatikšanām.

—  Kvinna kampaņa bāzēsies uz to, ka viņš pasludinās mani par robotu.

Džons ieplēta acis.

—       Kā tu to zini? Tas nav iespējams. Es negribu tam ticēt.

—       Jā, tā nu tas ir. Viņš bija atsūtījis vienu no ievērojamākajiem «U. S. Robots and Me- chanical Men Corporation» zinātniekiem uz manu kantori, lai tas ar mani aprunātos.

Džona rokas lēnām plūkāja zāli.

—   Saprotu. Saprotu …

Baierlijs sacīja:

—       Bet mēs Jausim viņam rīkoties. Man ir kāda ideja. Uzklausi mani un pasaki, vai mēs varam to izdarīt…

Tovakar Alfrēda Leninga kabinetā bija re­dzams kaut kas līdzīgs mēmai dzīvai gleznai. Runāja tikai skatieni. Frānsiss Kvinns do­mīgi vēroja Alfrēdu Leningu. Lenings nikni blenza uz Sjūzenu Kelvinu, kas savukārt bez­kaislīgi raudzījās uz Kvinnu.

Beidzot Frānsiss Kvinns pārtrauca klu­sumu, pūlēdamies izlikties bezrūpīgs:

—       Blefs! Viņš to vienkārši sagudroja, ru­nādams ar jums.

—       Vai jūs riskēsiet, mister Kvinn? — dok­tore Ķelvina vienaldzīgi jautāja.

—  Nu, patiesībā tas būs jūsu risks.

—       Paklausieties, — doktors Lenings skaļi ierunājās, slēpdams savu galīgo pesimismu, — mēs esam izdarījuši, ko jūs lūdzāt. Mēs savām acīm redzējām, ka viņš ēda. Smieklīgi apgalvot, ka viņš ir robots.

—  Vai arī jūs tā domājat? — Kvinns asi

jautaja Kelvinai. — Lenings teica, ka jūs esot speciāliste.

Lenings gandrīz draudīgi sacīja:

—  Sjūzen,jūs…

Kvinns saldenā balsī viņu pārtrauca:

—  Kādēļ gan neļaut viņai izteikties? Viņa veselu pusstundu ir te sēdējusi kā ūdeni mutē ieņēmusi.

Leninga nervi bija saspīlēti līdz pēdējam. Viņa pašreizējais izjūtu komplekss jau gan­drīz robežojās ar garīgā līdzsvara zaudē­šanu. Viņš sacīja:

—  Labi. Runājiet, Sjūzen! Mēs jūs nepār­trauksim.

Sjūzena Ķelvina nopietni paskatījās uz viņu, tad pievērsa savu dzedro skatienu mis­teram Kvinnam.

—  Ser, ir tikai divi veidi, kā noteikti pie­rādīt, ka Baierlijs ir robots. Līdz šim jūsu rī­cībā ir tikai netieši pierādījumi, uz kuru pa­mata jūs varat izvirzīt apvainojumu, bet pie­rādīt neko nevarat, un es domāju, ka misters Baierlijs ir pietiekami gudrs, lai atspēkotu šādu materiālu. Droši vien arī jūs pats to sa­protat, citādi nebūtu atnācis šurp.