Es Robots

—   Patiešām? — Frānsiss Kvinns atļāvās sarkastisku intonāciju. — Bet ja nu vienas — gluži nejauši, protams — netika iznīcinā­tas … un gadījās, ka kādai cilvēkveida kon­strukcijai pašreiz bija vajadzīgas smadze­nes?

—  Pilnīgi izslēgts!

—  Jums to vajadzēs pierādīt valdībai un sabiedrībai, kādēļ jūs nevarētu to pierādīt ta­gad man?

—   Kādam nolūkam mums tas būtu bijis vajadzīgs? — Lenings dusmīgi vaicāja. — Kādēļ mēs to lai darītu? Vai, jūsuprāt, mums vairs nav ne kripatiņas veselā sa­prāta?

—  Tūlīt paskaidrošu, mans dārgais! Firmai būtu ļoti pa prātam, ja tiktu atļauts lietot cil­vēkveida pozitronu robotus uz apdzīvotām pasaulēm. Tā gūtu fantastisku peļņu. Taču sabiedrības aizspriedumi pret šādu praksi ir pārāk lieli. Bet iedomājieties: ja jums izdotos cilvēkus vispirms pieradināt pie šādiem robo­tiem — redziet, cik gudrs advokāts, cik labs mērs, un viņš ir robots. Iegādājieties mūsu robotus kalpotājus!

—  Tīrā fantastika! Komiska, smieklīga spriedelēšana!

—   Pieļauju. Bet kādēļ to nepierādīt? Vai jūs vēl arvien domājat, ka labāk būs to pie­rādīt visai sabiedrībai?

Kabinetā sāka jau krēslot, taču vēl nebija

tik tumšs, ka nevarētu saskatīt mulso pie- tvīkumu Alfrēda Leninga sejā. Zinātnieka roka lēnām pieskārās slēdzim, un sienās iebū­vētie gaismas ķermeņi piepildīja telpu ar maigu spožumu.

—   Nu labi, — viņš norūca. — Paskatīsi­mies.

Stīvena Baierlija seja nebija no tām, ko viegli aprakstīt. Pēc dzimšanas apliecības vi­ņam bija četrdesmit gadu un arī pēc iz­skata — četrdesmit, bet viņš bija veselīgs, dzīvespriecīgs četrdesmitgadnieks ar labi koptu ārieni, un nodrāztais izteiciens «iz­skats atbilst gadiem» šai gadījumā zaudēja savu parasto, ne visai glaimojošo nozīmi.

Tas jo sevišķi izpaudās, kad misters Baierlijs smējās, un pašreiz viņš to darīja.- Smējās skaļi un ilgi, tad uz mirkli apklusa, pēc tam aizgūdamies smējās atkal…

Alfrēda Leninga seja savilkās stingā maskā, kas pauda sarūgtinājumu un nepa­tiku. Viņš pagriezās pret blakus sēdošo sie­vieti, bet tā tikai mazliet saknieba savas plā­nās, bālās lūpas.

Beidzot Baierlijs cik necik atguvās no ne­gantās smieklu lēkmes.

—  Vai patiešām, doktor Lening… vai pa­tiešām … es … es esot robots?

—  Tas nav mans apgalvojums, ser! — Le­nings strupi noskaldīja. — Es būtu gluži ap­mierināts, ja izrādītos, ka jūs esat cilvēku

cilts loceklis. Tā kā mūsu akciju sabiedrība nav jūs izgatavojusi, esmu pilnīgi pārlieci­nāts, ka jūs tas arī esat — vismaz no likuma viedokļa. Bet, tā kā ziņojumu, ka jūs esat ro­bots, mums visā nopietnībā ir iesniegusi per­sona ar zināmu sabiedrisko stāvokli…

—   Nenosauciet viņa vārdu, ja tas varētu ieskrambāt jūsu ētikas granīta klinti, bet, lai būtu ērtāk diskutēt, pieņemsim, ka tas bija Frānsiss Kvinns. Turpinietl

Lenings, kas jutās aizskarts, ka ticis pār­traukts, asi nošņācās un kādu brīdi sapīcis klusēja, tad vēl vēsākā tonī turpināja:

—   … persona ar zināmu sabiedrisko stā­vokli, kuras vārdu man nenāk ne prātā ļaut jums trīsreiz minēt, esmu spiests lūgt jūsu palīdzību, lai pierādītu pretējo. Jau tas vien, ka šāds apgalvojums tiktu virzīts tālāk un šī persona ar savā rīcībā esošajiem līdzekļiem to paziņotu atklātībā, būtu liels trieciens fir­mai, ko es pārstāvu, — pat tādā gadījumā, ja apsūdzība nekad netiktu pierādīta. Vai jūs saprotat mani?

—   O jā, jūsu viedoklis man ir skaidrs. Pats apvainojums ir smieklīgs, bet jūsu stā­voklis nepavisam. Lūdzu, piedodiet, ja mani smiekli jūs apvainoja. Es smējos par šo ap­galvojumu, ne par jums. Kā es varētu jums palīdzēt?

—   Pavisam vienkārši. Jums vajag tikai liecinieku klātbūtnē apsēsties restorānā pie galdiņa un ļaut sevi nofotografēt ēdot.

Lenings atviegloti atlaidās krēslā — grūtākā sarunas daļa bija garām. Viņam bla­kus sēdošā sieviete ļoti ieinteresēti vēroja Bai- erliju, bet pati nebilda ne vārda.

Stīvena Baierlija skatiens uz mirkli sasta­pās ar viņas acīm, ar pūlēm no tām atrāvās un atkal pievērsās Leningam. Kādu brīdi viņa rokas domīgi grozīja bronzas presi, kas bija vienīgais dekoratīvais priekšmets uz viņa galda.

—   Baidos, ka nevarēšu jums izdarīt šo pakalpojumu, — viņš klusi sacīja. Tad pacēla roku. — Pagaidiet, doktor Lening, es pilnīgi saprotu, ka visa šī lieta jums ir nepatīkama, ka jūs pret savu gribu esat bijis spiests to uzņemties, ka jūs jūtaties, it kā spēlētu ne­cienīgu un pat smieklīgu lomu. Taču tas viss vēl intīmāk skar mani, tādēļ esiet iecie­tīgs.

Pirmkārt, kādēļ jūs domājat, ka Kvinns — šī persona ar zināmu sabiedrisko stāvokli — nevarēja jūs vienkārši apmānīt, lai jūs izda­rītu tieši to, ko pašreiz darāt?

—   Nu, šķiet neticami, ka persona ar re­putāciju tā riskētu kļūt par apsmiekla ob­jektu, ja nebūtu pārliecināta par drošu pa­matu zem kājām.

Baierlija acis bija nopietnas.

—   Jūs nepazīstat Kvinnu. Viņš ir spējīgs pataisīt par drošu pamatu stāvāko krauju, kur pat kalnu kaza nenoturētos uz kājām. Viņš droši vien jums sīki izklāstīja savus pē­tījumus, ko sakās izdarījis attiecībā uz mani?