Es Robots

—   Acīmredzot, — Bogerts mierīgi sacīja, ■— mums vajadzēs pilnveidot dzinēju izliek­tai telpai. Ir jābūt kādai iespējai, kā apiet šo lēciena intervālu. Pašreiz mēs esam vienīgā organizācija, kuras rīcībā ir tik komplicēts superrobots, un tādēļ šo iespēju, ja tāda pa­stāv, atradīsim mēs. Un tad «U. S. Robots» būs starpzvaigžņu ceļojumu saimnieki, un cilvēcei pavērsies iespēja izveidot Galaktikas impēriju.

—  Bet ko mēs teiksim firmai «Consolidated Robots»? — Lenings jautāja.

—   Hallo! — Donovans piepeši iejaucās.

—  Es gribētu izteikt priekšlikumu. Viņi sagā­dāja mūsu firmai pamatīgas nepatikšanas. Mums neizgāja tik ļauni, kā viņi bija gaidī­juši, un galu galā viss beidzās labi, taču viņu nolūki bija pavisam bezdievīgi, Un mums ar Gregu iznāca ciest visvairāk.

Nu, viņi gribēja atbildi, un viņi to arī da­būs. Aizsūtiet viņiem šo kuģi ar garantiju, un «U. S. Robots» saņems divsimt tūkstošus plus kuģa uzbūvēšanas izdevumus. Un, ja viņi to izmēģinās, varbūt jausim mūsu Smadzenēm vēl mazliet padzīt jokus, iekāms tās savedam kārtībā.

—  Manuprāt, tas būtu taisnīgi un pa­reizi, — Lenings nopietni sacīja.

Bet Bogerts izklaidīgi piebilda:

—  Un arī stingri pēc līguma …

PIERĀDĪJUMS

—   Taču ari tas nebija galvenais, — dok­tore Ķelvina domīgi sacīja. — Galu galā šis kuģis un citi tam līdzīgie kļuva par valdības īpašumu. Lēciens pārtelpā bija paveikts, un tagad mums ir kolonijas uz dažu tuvāko zvaigžņu planētām, bet tas nebija galvenais.

Es biju beidzis ēst un raudzījos uz viņu cauri cigaretes dūmu mākonītim.

—   Galvenais ir tas, kas noticis šeit uz Zemes pēdējo piecdesmit gadu laikā. Ķad es piedzimu, jaunais cilvēk, tikko bija beidzies pēdējais pasaules karš. Tas bija drūms posms vēsturē, bet tas iezīmēja nacionālisma beigas. Zeme bija pārāk maza nācijām, un tās sāka grupēties reģionos. Šis process prasīja diez­gan ilgu laiku. Un arī šos pārkārtojumus, kuru rezultātā uz mūsu planētas ir iestājies kaut kas līdzīgs Zelta laikmetam, ja salīdzi­nām šo gadsimtu ar iepriekšējo, palīdzēja iz­darīt roboti.

—  Jūs gribējāt teikt — domājošās mašī­nas? — es sacīju. — Smadzenes, par kurām jūs stāstījāt, bija pirmā šāda veida mašīna, vai ne?

—   Jā, tā bija pirmā, taču šoreiz es nedo­māju mašīnas, bet gan kādu cilvēku. Viņš nomira pagājušajā gadā. — Doktores Kelvi- nas balsi piepeši ieskanējās dziļas skumjas. — Vai vismaz uzskatīja par vajadzīgu aiziet no dzīves, jo zināja, ka nav mums vairs ne­pieciešams. Tas bija Stivens Baierlijs.

—  Jā, es uzminēju, ka jūs runājat par viņu.

—   Viņš pirmoreiz parādījās politiskajā arēnā 2032. gadā. Jūs toreiz vēl bijāt mazs zēns, tādēļ droši vien neatceraties šo dī­vaino notikumu. Kad viņš balotējās mēra amatam, tā laikam gan bija visneparastākā vēlēšanu kampaņa vēsturē…

*

Frānsiss Kvinns piederēja pie jaunās sko­las politiķiem. Šis izteiciens būtībā ir aplams, tāpat kā daudzi tāda veida izteicieni. Vairums mūsu «jauno skolu» bija pazīstamas jau se­nās Grieķijas sabiedriskajā dzīvē, un iespē­jams, ka tādas bija arī senajā Sumerā un aizvēsturiskās Šveices pāļu apmetnēs, mēs ti­kai pārāk maz par tām zinām.

Bet, lai izvairītos no garlaicīga un sarežģīta ievada, būs labāk tūlīt pateikt, ka Kvinns pats šajās vēlēšanās nebalotējās, nevāca sev balsis, neteica vēlētājiem runas un negata- voja fiktīvus biļetenus, ko sabāzt urnās.

Tāpat kā Napoleons pats pie Austerlicas neiz­šāva nevienu šāvienu.

Politika dažkārt mēdz savest kopā visatšķi­rīgākos cilvēkus, un tā kādu dienu iepretim Kvinnam otrā pusē rakstāmgaldam sēdēja Alfrēds Lenings, kura acis zem noslīguša- jām, neticami kuplajām, sirmajām uzacīm pauda līdz pēdējam sakāpinātu nepacietību. Viņam šis apmeklējums nebija patīkams.

Ja arī Kvinns to zinātu, viņš it nemaz ne­uztrauktos. Viņa balss skanēja draudzīgi, varbūt aiz profesionāla ieraduma.

—  Jūs taču pazīstat Stīvenu Baierliju, dok­tor Lening?

—  Esmu par viņu dzirdējis, tāpat kā daudzi.

—  Jā, es arī. Varbūt jūs esat nolēmis balsot par viņu nākamajās vēlēšanās?

—  Nezinu, — Leninga balsij bija nepārpro­tami dzēlīga pieskaņa. — Pēdējā laikā ne­esmu sekojis politikai un nemaz nezināju, ka tiks izvirzīta viņa kandidatūra.

—• Viņš var kļūt par mūsu pilsētas jauno mēru. Protams, pašreiz viņš ir tikai jurists, bet, kā mēdz teikt, no mazas zīles izaug…

—   Jā, es zinu šo sakāmvārdu, — Lenings viņu pārtrauca. — Bet varbūt mēs varētu sākt runāt par lietu?

—  Mēs esam jau sākuši, doktor Lening, — Kvinns lēnprātīgi sacīja. — Manās interesēs ir panākt, lai misters Baierlijs paliktu tikai apgabala prokurors un nekad neieņemtu

augstāku posteni, un jūsu interesēs ir man palīdzēt.

—  Manās interesēs? Vai tiešām? — Le- ninga uzacis noslīga vēl zemāk.