Es Robots

Tikai pēdējā telpa, kas_ atradās vistuvāk kuģa priekšgalam, atšķīrās no pārējām. Te gludo metāla sienu nepārtrauktībā pēkšņi iezīmējās izliekts logs no nerefleksējoša stikla, un zem tā atradās viens vienīgs mēr­aparāts ar vienu vienīgu nekustīgu šautru tieši pretī nulles zīmei.

—  Paskaties! — Donovans sacīja un norā­dīja uz vienīgo vārdu virs skalas smalkajām iedaļām.

Tur bija uzrakstīts: «Parseki», un mērska- las pusloka labajā galā sīkiem cipariem — «1 000 000».

Telpā atradas divi krēsli — smagi, lēzeni, bez polstējuma. Pauels piesardzīgi apsēdās un konstatēja, ka krēsls izveidots atbilstoši ķermeņa formām un ir ļoti ērts.

—   Ko tu par to visu domā? — Pauels jau­tāja.

—  Varu derēt, ka Smadzenēm ir smadzeņu karsonis. Līdīsim labāk ārā!

—  Vai tad tu negribi kuģi pamatīgi apska­tīt?

—        Esmu jau apskatījis. Atnācu, ieraudzīju un aizeju! — Donovana rudie mati spuraini slējās gaisa. — Greg, taisāmies, ka tiekam no šejienes laukā! Pirms piecām sekundēm es uzteicu darbu, un nepiederošas personas te nedrīkst uzturēties.

Pauels pašapmierināti pasmaidīja un no­glaudīja savas ūsas.

—       Būs labi, Maik, aizgriez to adrenalīna krāniņu, kas tev maitā asinis. Arī es biju no­raizējies, bet tagad vairs neesmu.

—      Vairs neesi? Kā tad tā? Vai esi palielinā­jis savu dzīvības apdrošināšanas maksu?

—  Maik, šis kuģis nevar lidot.

—  Kā tu to zini?

—      Mēs taču esam izgājuši cauri visam ku­ģim, vai ne?

—  Liekas gan.

—       Goda vārds, esam. Bet vai tu kaut kur redzēji pilota kabīni? Ir tikai šis viens ilumi­nators un šī viena skala ar parseku iedajām. Vai tu kaut kur redzēji vadīšanas ierīces?

—  Nē.

—  Un vai tu redzēji dzinējus?

—  Velns parāvis, tik tiešām nē!

—       Tātad! Iesim paziņosim to Leningam, Maik.

Viņi devās cauri vienmuļajiem koridoriem un pēc ilgas maldīšanās beidzot nonāca īsajā ejā, kas veda uz gaisa slūžu kameru.

Donovans sastinga.

—  Vai tu to noslēdzi, Greg?

—  Nē, neesmu pirksta pielicis. Parauj sviru!

Svira pat nepakustējās, kaut Donovana seja aiz piepūles nejauki saviebās. • — Es neredzēju nevienas papildu izejas,— Pauels sacīja. — Ja te kaut kas ir samaitā­jies, vajadzēs izkausēt visu kuģi, lai mūs dabūtu ārā.

—  Jā, un mums būs jāgaida, kamēr kļūs zināms, ka kāds muļķis mūs te ir iespundē­jis, — Donovans nikni piebilda.

—   Iesim atpakaļ uz to telpu ar ilumina­toru. Tā ir vienīgā vieta, no kurienes mēs kaut kā varētu piesaistīt sev ārpasaules uz­manību.

Bet to viņi nevarēja izdarīt.

Sai pēdējā telpā iluminators vairs nebija zils, un aiz tā neredzēja debesis. Tas bija melns, un saltas, dzeltenas zvaigznes kā kniepadatu galviņas mirgoja kosmosā.

Ar dobju blīkšķi abi izmēģinātāji sabruka katrs savā krēslā.

Alfrēds Lenings sastapa doktori Kelvinu pie sava kabineta durvīm. Viņš nervozi aizde­dzināja cigāru un ar rokas mājienu ieaici­nāja Sjūzenu iekšā.

—   Tā, Sjūzen, mēs esam aizgājuši krietni tālu, un Robertsons sāk kļūt nemierīgs, — viņš sa-cīja. — Ko jūs darāt ar Smadzenēm?

Sjūzena Ķelvina noplātīja rokas.

—       Nevajag kļūt nepacietīgiem. Smadzenes ir vairāk vērtas nekā viss, ko mēs šai darī­jumā zaudējam.

—   Bet jūs tās iztaujājat jau divus mēne­šus.

Psiholoģe nepacēla balsi, taču tajā ieska­nējās it kā draudi:

—  Vai jūs pats gribētu ar to nodarboties?

—  Jūs taču zināt, ko es gribēju teikt.

—   Jā, liekas gan, — doktore Ķelvina ner­vozi saberzēja rokas. — Tas nav viegli. Es esmu izmēģinājusies tās ietekmēt ar mai­gumu un centusies kaut ko izdibināt, bet līdz šim nekur neesmu tikusi. Smadzeņu re­akcijas nav normālas. Un atbildes ir pavi­sam dīvainas. Taču nav nekā tāda, kas man ļautu kaut ko secināt. Un, kamēr mēs nezi­nām, kas Smadzenēm noticis, mums jābūt ļoti piesardzīgiem. Es nevaru paredzēt, kāds vienkāršs jautājums vai piezīme var tās … novest līdz krīzei… un tad … nu, tad mums būs absolūti nekam nederīgas Smadzenes. Vai jūs gribat to piedzīvot?

—- Bet tās taču nevar pārkāpt Pirmo li­kumu.

—  Es arī tā domāju, bet…

—  Jūs neesat pārliecināta pat par to? — Lenings bija dziļi satriekts.

—  Ak, es nevaru būt pārliecināta itin ne par ko, Alfrēd …

Biedējoši spalgais trauksmes signāls at­skanēja tik pēkšņi, ka iedvesa šausmas. Gan­drīz kā triekas ķerts, Lenings ar spaz- matisku kustību ieslēdza komunikāciju.

Aizelsusies balss pavēstīja ziņu, kas lika vi­ņam sastingt.

— Sjūzen … — viņš murmināja, — jūs dzirdējāt… kuģis ir projām. Pirms pusstun­das es tajā iesūtīju abus izmēģinātājus. Jums atkal vajadzēs iet pie Smadzenēm.

Sjūzena Ķelvina piespiesti mierīgi jautāja:

—  Domātāj, kas notika ar kuģi?

—       Ar to kuģi, ko es uzbūvēju, miss Sjū­zen? — Smadzenes priecīgi atjautāja.

—  Jā gan. Kas ar to ir noticis?

—       Itin nekas. Tie divi cilvēki, kam vaja­dzēja kuģi izmēģināt, bija tur iekšā, viss bija kārtībā, un es liku tam aizlidot.

—       Ak tā … Tas ir jauki. — Psiholoģei kļuva grūti elpot. — Vai tu domā, ka viņiem nekas nenotiks?

—       Kas gan viņiem var notikt, miss Sjū­zen! Es esmu par visu parūpējies. Tas ir brī-niš-ķīgs kuģis.