Es Robots

—   GREGORU PAUEL! MAIKL DONOVAN! GREGORU PAUEL! MAIKL DONO- VAN! LŪDZU, ZIŅOJIET SAVU ATRAŠANĀS VIETU! JA JŪSU KUĢIS IR VADĀMS, LŪDZU, ATGRIEZIETIES BĀZE! GREGO­RU PAUEL! MAIKL DONOVAN!…

Atkal un atkal ar mehānisma noteiktību pēc regulāriem intervāliem atskanēja šis izsau­kums.

—       No kurienes tas nāk? — Donovans jau­tāja.

•— Nezinu, — Pauels ar skaļu čukstu at­bildēja. — No kurienes nāk šī gaisma? No kurienes viss, kas te ir?

—  Bet kā mēs atbildēsim?

Viņi sarunājās starplaikos starp atkārto­tajiem izsaukumiem, kas skaļi atbalsojās telpā.

Sienas bija pilnīgi kailas — tik kailas, cik kaila vien var būt gluda, nepārtraukta, viegli izliekta metāliska virsma.

Pauels sacīja:

—  Kliegsim atbildi!

Un viņi ņēmās kliegt — gan pēc kārtas, gan abi reizē:

—       Atrašanās vieta nezināma! Kuģis nav vadāms! Stāvoklis bezcerīgs!

Viņi kliedza līdz aizsmakumam. īsajām, lietišķajām frāzēm pa vidu jaucās izmisīgi kliedzieni un lāsti, bet saltā balss nenogur­stoši atkal un atkal atkārtoja izsaukumu.

—       Viņi mūs nedzird, — Donovans iz­dvesa. — Šeit nav raidītāja. Tikai uztvē­rējs. — Viņa acis stingi vērās kādā sienas punktā.

Tad pamazām saucošā balss kļuva klusāka un tālāka. Kad tā bija noplakusi līdz čuk­stam, viņi kliedza atkal un, pilnīgi aizsma­kuši, kliedza vēl un vēl arī tad, kad telpā jau valdīja pilnīgs klusums.

Apmēram piecpadsmit minūtes vēlāk Pau­els apātiski sacīja:

—  Iziesim vēlreiz cauri visam kuģim. Kaut kur vajag būt kaut kam ēdamam.

Viņa balsī vairs nebija nekādas cerības. Drīzāk gan tajā izskanēja gatavība atzīt sevi par uzvarētu.

Viņi izgāja koridorā un sāka pārlūkot tel­pas — viens labajā, otrs kreisajā pusē. Soļu skaļā atbalsošanās ļāva viņiem sadzirdēt vie­nam otru, un laiku pa laikam abi uz brīdi sastapās koridorā, apmainījās skatieniem un devās tālāk.

Piepeši Pauels atrada meklēto, un tai pašā mirklī izdzirdēja kaut kur citā telpā nodār­dam Donovana priecīgo balsi.

—   Ei Greg, — viņš auroja, — kuģī ir lab­ierīcības! Kā gan mēs to pirmīt nepamanī­jām!

Pagāja kādas piecas minūtes, kamēr Dono­vans atrada Pauelu.

—   Dušu gan vēl nekur neredzēju, bet… — viņš aprāvās pusvārdā un noelsās: — Ēda­mais!

Viena sienas daļa bija noslīdējusi lejup, atklājot ieapaļu nišu ar diviem plauktiem. Augšējais plaukts bija piekrauts ar daž­dažāda lieluma un formas metāla kārbām bez etiķetēm. Emaljētās kārbas zemākajā plauktā bija visas vienādas, un Donovans juta kā­jām uzplūstam vēsumu. Apakšējais plaukts bija apgādāts ar saldējamo ierīci.

—  Kā … kā …

—       Pirmīt te neka nebija, — Pauels strupi sacīja. — Siena pavērās, kad es ienācu pa durvīm.

Viņš jau ēda. Tie bija konservi, kam klāt pielikta karote un kas, kārbu atverot, auto­mātiski sasilst. Telpā garoja ceptu pupu smarža.

—  Paķer vienu kārbu, Maik!

Donovans vilcinājās.

—  Kāda ir ēdienkarte?

—  Kā lai es to zinu! Vai tu esi tik izlepis?

—        Nē, bet lidojumos es allaž pupas vien ēdu. Kaut kas cits man būtu vairāk pa prā­tam.

Viņš pastiepa roku un, brīdi apsvēris, iz­vēlējās spožu, saspiesti ovālu kārbu, kurā, pēc ārpuses spriežot, varēja būt lasis vai lī­dzīga delikatese. Uzspiedis vākam, viņš to atvēra.

—       Pupas! — Donovans nobrēcās un snie­dzās pēc citas kārbas. Pauels sagrāba viņu aiz platajām biksēm.

—      Ēd vien to pašu, manu puisīt! Krājumi ir ierobežoti, un varbūt mums te būs jāpaliek {oti ilgi.

Donovans sapīcis soli atkāpās.

—       Vai tiešām nekā cita nav? Vienīgi pu­pas?

—  Iespējams.

—  Kas ir apakšējā plauktā?

—  Piens.

—       Tikai piens? — Donovans nikni iebļā­vās.

—  Tā izskatās.

Kad viņi klusēdami bija paēduši pupas ar pienu un atstāja šo telpu, paslēptā sienas sekcija pacēlās augšup un atkal izveidoja gludu vienlaidu virsmu.

Pauels nopūtās.

—       Te viss ir automatizēts. Pilnīgi viss. Ne­kad savā mūžā neesmu juties tik bezpalī­dzīgs. Kur ir labierīcības?

—       Tepat pa labi. Un arī to nebija, kad mēs pirmoreiz apskatījām kuģi.

Pēc piecpadsmit minūtēm viņi atkal sēdēja savos iepretim novietotajos krēslos telpā ar iluminatoru un raudzījās viens otrā.

Pauels uzmeta drūmu skatienu vienī­gajai mērierīcei. Tur tāpat rēgojās vārds «parseki», skaitļu virkne beidzās ar «1 000 000» un šautra tikpat nekustīgi kā iepriekš stāvēja tieši pretī nulles zīmei.

Vienā no firmas «United States Robots and Mechanical Men Corporation» visdziļākajiem kabinetiem Alfrēds Lenings gurdi sacīja:

— Viņi neatbild. Mēs esam izmēģinājušies visus viļņu garumus — gan vispārējo raidī­tāju, gan privāto, esam raidījuši izsaukumu parastajā veidā un šifrēti, izmantojuši pat šo nesen atklāto subēterisko metodi. Un Sma­dzenes vēl arvien nekā nesaka? — viņš strupi jautāja doktorei Kelvinai.

—   Tās nevēlas daudz runāt par šo tematu, Alfrēd, — Sjūzena mazliet paceltā balsi at­bildēja. — Tās saka, ka viņi varot mūs dzir­dēt… bet, kad es cenšos izdibināt kaut ko vairāk, tās kļūst… it kā īgnas. Bet tā ne­drīkstētu būt… Saīdzis robots — kur tas dzirdēts!

—   Varbūt jūs, Sjūzen, tomēr mums pa­stāstītu, ko esat uzzinājusi, — Bogerts sacīja.