Es Robots

—      Jā, Domātāj, kuģis ir brīnišķīgs, bet vai viņiem tur pietiks pārtikas? Un vai viņi jutī­sies ērti?

—  Pārtikas ir daudz.

—       Sis lidojums var atstāt uz viņiem sa­triecošu iespaidu, Domātāj. Saproti, tik ne­gaidīti.

Smadzenes steigšus atbildēja:

—      Viņiem nekas nenotiks. Viņiem būs inte­resanti.

—  Interesanti? Kādā ziņā?

—  Tāpat vien. Interesanti, — Smadzenes šķelmīgi sacīja.

—  Sjūzen, — Lenings dusmīgi čukstēja,

—   pajautājiet, vai šis lidojums nav saistīts ar nāvi. Pajautājiet, kādas briesmas viņiem draud.

Sjūzenas sejas izteiksme nikni atcirta: «Klusējiet!» Drebošā balsī viņa sacīja Sma­dzenēm:

—  Mēs taču varam sazināties ar kuģi, vai ne tā, Domātāj?

—  Jā, viņi dzirdēs jūs pa radio. Esmu par to parūpējies.

—  Paldies! Pagaidām tas ir viss.

Kad viņi izgāja, Lenings sāka ārdīties:

—   Lielā Galaktika, Sjūzen, ja tas kļūs zi­nāms atklātībā, mēs būsim pagalam! Mums jādabū tie puiši atpakaļ. Kādēļ jūs nepajau­tājāt tieši, vai viņiem draud nāves bries-' mas?

—  Tādēļ, ka tieši to es nedrīkstu piemi­nēt, — Ķelvina gurdi un nomākti atteica:

—   Ja Smadzenēm ir radusies dilemma, tā ir saistīta ar nāvi. Viss, kas to atgādinātu, va­rētu tās pilnīgi izsist no ierindas. Ko mēs ar to iegūsim? Dzirdējāt, Smadzenes sacīja, ka mēs varot ar viņiem sazināties. Darīsim to, uzzināsim, kur viņi atrodas, un atgādā­sim viņus atpakaļ. Iespējams, ka viņi paši nevar kuģi vadīt, droši vien to vada Smadze­nes no tālienes. Ejam!

Tikai pēc krietna brīža Pauels mazliet at­guvās

—  Maik, — viņš ar sastingušām lūpām sa­cīja, — vai tu juti paātrinājumu?

Donovana acis bija trulas.

—  Ko? Nē … nē.

Tad rudmatainā puiša rokas sažņaudzās dūrēs, viņš pēkšņi kā negudrs pietrūkās no sava sēdekļa un metās pie aukstā, izliektā stikla. Aiz tā nebija redzams nekas — vie­nīgi zvaigznes.

Viņš novērsās no iluminatora.

—  Greg, viņi paši palaida kuģi, kamēr mēs bijām iekšā. Greg, tas ir darīts tīšām. Viņi vienojās ar robotu, ka piespiedīs mūs būt par izmēģinātājiem, ja gadījumā mēs gribētu at­teikties.

—  Ko tu runā? — Pauels atbildēja. — Kāda jēga mūs palaist gaisā, ja mēs nezinām, kā kuģis vadāms? Kā tad mēs to dabūsim atpa­kaļ? Nē, šis kuģis startēja pats no sevis un bez jūtama paātrinājuma.

Viņš piecēlās un lēnām sāka staigāt pa telpu. Metāla sienas šķindoši atbalsoja viņa soļus.

—  Maik, šī ir visdumjākā situācija, kādā mēs jebkad esam iekļuvuši, — viņš neska­nīgi sacīja.

—   Tas man ir jaunums, — Donovans dzē­līgi atbildēja. — Es jau biju gandrīz stāvā sajūsmā par šo ceļojumu, kad tu man to pa­teici.

Pauels likās nedzirdam šo piebildi.

—    Nav paātrinājuma — tas nozīmē, ka kuģis strādā pēc principa, kas atšķiras no visiem zināmajiem.

—  No visiem mums zināmajiem, es teiktu.

—   No visiem zināmajiem. Tam nav ar roku vadāmu dzinēju. Varbūt tie ir iebūvēti sie­nās. Varbūt tādēļ sienas ir tik biezas.

—    Ko tu tur murmini? — Donovans vai­cāja.

—    Būtu klausījies, tad dzirdētu. Es saku, kašā kuģa dzinēji, lai kāda veida tie būtu, ir paslēpti un acīmredzot nav pilotam jāvada. Kuģi vada no tālienes.

—  Kas? Smadzenes?

—  Kāpēc gan ne?

—    Tātad tu domā, ka mums te būs jāpa­liek līdz tam laikam, kamēr Smadzenes mūs aizgādās atpakaļ?

—    Iespējams. Un, ja tā, nogaidīsim mie­rīgi. Smadzenes ir robots. Tām jāievēro Pir­mais likums. Tās nedrīkst nodarīt pāri cil­vēkam.

Donovans lēnām atslīga krēslā.

—   Tu tā rēķini? — Viņš rūpīgi pieglauda matus. — Bet, paklausies, šī lauzīšanās ar dzinēju izliektai telpai sabojāja «Consolida­ted Robots» domājošo mašīnu, un zinātnes vīri saka: tas noticis tāpēc, ka starpzvaig­žņu lidojumā cilvēki ejot bojā. Kuram robo­tam tad mēs tagad lai ticam? Cik es zinu, mūsējam bija tie paši dati.

Pauels nikni plūkāja savas ūsas.

—  Neizliecies, Maik, ka tu nezini robotiku.

Iekams kādam robotam būtu fiziski iespē­jams kaut vai tikai mēģināt pārkāpt Pirmo likumu, viņā pašā tik daudz kam jāsalūst, ka tas jau reižu desmit būtu paguvis pārvērsties lūžņu kaudzē. Gan viss noskaidrosies pavi­sam vienkārši.

—  Protams, protams. Jāpasaka tikai virs- sulainim, lai mani rītā pamodina. Tas viss ir tik loti vienkārši, ka nespēs traucēt man vissaldāko nomidzi.

—   Pie Jupitera, Maik, par ko tu pašreiz gaudies! Smadzenes rūpējas par mums. Te ir silti. Ir gaisma. Ir gaiss. Un pēc starta ne­bija jūtams pat tāds paātrinājums, kas spētu sabužināt tavus matus, ja tie tobrīd būtu bi­juši cik necik pieglausti.

—  Jā? Tu, Greg, laikam esi īpaši skolojies optimismā, ja tik bezcerīgā situācijā vēl spēj jokot. Ko mēs ēdīsim? Ko mēs dzersim? Kur mēs atrodamies? Kā mēs tiksim atpakaļ? Un, ja ar kuģi kaut kas notiks, uz kuru lūku un kādā skafandrā mēs tad skriesim, nevis iesim solīšiem? Es te neesmu pamanījis pat van­nas istabu un dažas labierīcības, kas pa­rasti mēdz būt tai līdzās. Protams, par mums rūpējas — vareni rūpējas!

Balss, kas pārtrauca Donovana tirādi, ne­bija Pauela balss. Ne arī kāda cita. Tā it kā karājās gaisā — griezīga un šausmas iedve­soša.