Es Robots

—   Vai jūs saprotat, šef? — ģenerāldirek­tors pacilātā uzbudinājumā iesaucās. — Vai saprotat? Nav nevienas lielas vai mazas rūp­nieciskās pētniecības organizācijas, kas ne­mēģinātu izgudrot dzinēju izliektai telpai, un «Consolidated Robots» un «U. S. Robots» ar savām mehāniskajām supersmadzenēm šai jomā bija vadošās. Tagad, kad viņi savējās ir sabojājuši, mums vairs nav nopietna kon­kurenta. Te tas suns aprakts … Viņiem va­jadzēs vismaz sešus gadus, lai uzbūvētu jaunu domājošo mašīnu, un viņi būs paga­lam, ja tiem neizdosies ar to pašu uzdevumu salauzt arī mūsējo.

«U. S. Robots» prezidents izbolīja acis:

—  Nu, tā ir riebeklība! …

—  Pagaidiet, šef! Tas vēl nav viss. — Ģe­nerāldirektors ar plašu žestu norādīja uz Le- ningu: — Lening, turpiniet!

Doktors Alfrēds Lenings vēroja notiekošo ar vieglu nicinājumu — kā vienmēr, kad daudz labāk atalgotie komercijas un realizā­cijas nodaļas vadītāji apsprieda savus darī­jumus. Viņa neticami sirmās uzacis uzmeta kupri un balss skanēja sausi:

—  No zinātniskā viedokļa šī situācija, kaut arī viss vēl nav pilnīgi noskaidrots, ir pa­kļaujama loģiskai analīzei. Problēma par starpzvaigžņu lidojumiem pašreizējā fizikas teorijas attīstības pakāpē ir … nu, teiksim … diezgan neskaidra. Jautājums ir pilnīgi at­klāts, un mūsu rīcībā ir informācija, ko «Consolidated Robots» devusi savai domājo­šajai mašīnai, ja pieņemam, ka mums iesniegtā ir tā pati. Mūsu matemātikas sek­tors to ir rūpīgi izanalizējis, un šķiet, ka tajā ietverts viss nepieciešamais. Apstrādājamais materiāls satur visus zināmos secinājumus, kas izdarīti, pamatojoties uz Frankiaki telpas izliekšanās teoriju, un acīmredzot arī visus attiecīgos astrofizikas un elektronikas datus. Tas ir krietns kvantums.

Robertsons noraizējies klausījās.

—   Vai tas ir pārāk daudz, lai Smadzenes

spētu apstrādāt? — viņš pārtrauca Leningu.

Lenings noraidoši pakratīja galvu.

—   Nē. Smadzeņu kapacitātei nav noteiktu robežu. Te slēpjas pavisam kas cits. Runa ir par robotikas likumiem. Smadzenes, piemē­ram, nevar dot atrisinājumu iesniegtajam uz­devumam, ja šis atrisinājums ir saistīts ar cilvēku bojā eju vai ievainošanu. Tādēļ uz­devums, kam vienīgais atrisinājums būtu šāds, Smadzenēm nav atrisināms. Ja šādu uzdevumu pavada ļoti kategoriska prasība pēc atbildes, pilnīgi iespējams, ka Smadzenes, kas galu galā ir tikai robots, tiek nostādītas di­lemmas priekšā — tās nevar ne atbildēt, ne arī atteikties atbildēt. Kaut kas līdzīgs būs noticis ar «Consolidated Robots» mašīnu.

Viņš apklusa, bet ģenerāldirektors ņēmās skubināt:

—   Turpiniet, doktor Lening! Izskaidrojiet to tā, kā izskaidrojāt man.

Lenings saknieba lūpas un, uzraudams uz­acis, norādīja uz doktori Sjūzenu Kelvinu, kas tagad pirmoreiz pacēla acis no^ savām klēpī sakrustotajām rokām. Viņas balss bija klusa un neizteiksmīga:

—   Robota reakcija, sastopoties ar dilemmu, ir pārsteidzoša, — viņa iesāka. — Robotu psihe vēl ir visai neizpētīta — kā speciāliste varu jums to apgalvot, — bet, runājot par to, varam lietot parasto psiholoģijas terminolo­ģiju, jo robota pozitronu smadzenes, lai cik komplicētas tās būtu, ir būvējuši cilvēki at­bilstoši saviem priekšstatiem.

Cilvēks, kas pēkšņi nonācis bezizejas stā­voklī, bieži vien reaģē uz to ar bēgšanu no īste­nības: aiziet ilūziju pasaulē vai sāk žūpot, kļūst histēriķis vai nolec no tilta. Pamats vi­sos gadījumos ir viens un tas pats — atteik­šanās vai nespēja raudzīties situācijai tieši acīs. Un tāpat notiek ar robotu. Vieglākas for­mas dilemma sabojā daļu releju, bet smagā­kos gadījumos tiek pilnīgi izpostīti pozitronu smadzeņu sakari, tā ka nekas vairs nav la­bojams.

—   Es saprotu, — sacīja Robertsons, kas nekā nesaprata. — Un kādas ir jūsu domas par šo informāciju, ko «Consolidated Robots» grib mums uzgrūst?

—   Tā neapšaubāmi ietver aizliegtu uzde­vumu, — doktore Ķelvina atbildēja. — Bet mūsu Smadzenes stipri atšķiras no «Consoli­dated Robots» domājošās mašīnas.

—   Tā ir, šef, patiešām tā ir, — ģenerāl­direktors enerģiski iejaucās. — Es gribētu, lai jūs to saprotat, jo pašreizējā situācijā tas ir pats galvenais.

Sjūzenas Kelvinas acis aiz brillēm nozib- snīja, bet viņa pacietīgi turpināja:

—  Redziet, ser, «Consolidated Robots» ma­šīnas, arī viņu Superdomātājs, ir būvētas bez personības iezīmēm. Kā zināt, viņi par gal­veno uzskata funkcionālismu — un ir spiesti to darīt, jo viņu rīcībā nav «U. S. Robots» patentu emocionālajiem smadzeņu sakariem. Viņu Domātājs ir tikai ļoti komplicēta skaitļošanas mašīna, un diiemma to acumir­klī pilnīgi sadragā.

Turpretim mūsu Smadzenes ir jau perso­nība — gan tikai bērnišķīga personība. Tās ir izteikti deduktīvas smadzenes, taču līdzi­nās apmācītam idiotam. Tās īstenībā nesa­prot, ko dara — tikai dara. Un, būdamas pa­tiešām kā bērns, tās ir dzīvespriecīgākas. Va­rētu teikt, tās neņem dzīvi tik nopietni.