Es Robots

—   Nu, varbūt tā nav viņu vaina. Darbs šeit ir grūts, un lielākā daļa no mums kļūst mazliet dulni. Nojēgties ar pārtelpu nav ne­kāds joks. — Bleks viegli pasmaidīja, it kā šī atzīšanās viņam sagādātu patiku. — Mēs pastāvīgi riskējam izsist caurumu normālā telpas un laika struktūrā un izlidot ārā no visuma kopā ar savu asteroīdu un visu pārējo. Izklausās diezgan baigi, vai ne? Un dabiski, ka dažreiz nervi saspīlēti līdz pēdējam. Bet šiem Nestoriem nekas. Tie ir zinātkāri, mie­rīgi, nekad neuztraucas. Un brīžiem tas var pataisīt vai traku. Gadš^s, ka kaut kas jādara pa kaklu pa galvu, bet šie, šķiet, nemaz ne­steidzas. Reizēm man liekas, ka labāk pat iz­tikt bez viņiem.

—  Jūs sakāt, ka viņi nemaz nesteidzas? Vai viņi ir kādreiz atteikušies izpildīt pavēli?

—  Nē, nē! — Bleks steigšus atbildēja. — Viņi dara Yisu, ko liek. Bet viņi aizrāda

cilvēkam, ja domā, ka tas rīkojas nepareizi. Viņi taču zina tikai to, ko mēs esam tiem iemācījuši, bet tas viņus nekavē izteikt savas piezīmes. Varbūt tās ir tikai manas iedomas, taču citiem puišiem ar saviem Nestoriem iet tikpat grūti.

Ģenerālis Kelners draudīgi ieklepojās.

—  Kādēļ es neesmu dzirdējis nevienu sū­dzību par to, Blek?

Jaunais fiziķis nosarka.

—  Mēs jau patiesībā negribējām atteikties no robotiem, ser, un bez tam mēs nezinājām, kā tādas … hm … nenozīmīgas sūdzības tiktu uzņemtas.

Bogerts lēnīgi viņu pārtrauca:

—  Vai tajā rītā, kad jūs šo robotu pēdējo reizi redzējāt, atgadījās kaut kas īpašs?

Iestājās klusums. Ar rokas mājienu Ķel­vina apturēja Kelneru, kas grasījās izteikt piezīmi, un pacietīgi gaidīja.

Tad Bleks, iekaisdams dusmās, sāka stās­tīt:

—  Man iznāca ar to maza saraušanās. Es torīt biju saplēsis Kimbola elektronu lampu, un piecu dienu darbs gāja zudumā. Un es jau tā biju atpalicis no grafika. Bez tam pāris ne­dēļas nebiju saņēmis vēstules no mājām. Un tad viņš man piestāja, lai es atkārtojot eks­perimentu, no kura es jau pirms mēneša biju atteicies. Viņš vienmēr man ar to uzplijās, un man tas bija jau līdz kaklam. Es pavēlēju viņam iet projām … un vairāk es viņu netiku redzējis.

—  Jūs pavēlējāt viņam Iet projām? — loti ieinteresēta, doktore Ķelvina jautāja. — Tieši tādiem vārdiem? Vai jūs teicāt: «Ej projām!»? Mēģiniet atcerēties, kā tieši jūs teicāt.

Varēja redzēt, ka Bleks cīnās ar sevi. Uz mirkli viņš atspieda pieri platajā plaukstā, tad strauji pacēla galvu un izaicinoši sacīja:

—   Es teicu: «Pazūdi bez pēdām!»

Bogerts īsi iesmējās:

—  Un viņš to arī izdarīja, ko?

Bet Ķelvina vēl nebija beigusi. Viņa gan­drīz pieglaimīgi turpināja:

—  Nu mēs jau esam tikuši solīti tālāk, mis­ter Blek. Bet precīzas detaļas ir ļoti svarī­gas. Lai izprastu robota rīcību, vienam vār­dam, žestam, intonācijai var būt izšķiroša no­zīme. Jūs taču nepateicāt tikai šos trīs vār­dus, vai ne? Kā jūs pats stāstījāt, jums torīt bija slikta oma. Varbūt jūs pateicāt vēl kaut ko, mazliet bargāk?

Jaunais cilvēks nosarka.

—  Nu … varbūt es viņu … mazliet izla­māju …

—  Kā tieši?

—  To es vairs lāgā neatminos. Bez tam es nevarētu to atkārtot. Varat iedomāties, kā cilvēks izturas, kad ir uztraucies. — Viņa mulsais smiekliņš atgādināja ķiķināšanu. •— Man, piemēram, ir tendence uz spēcīgiem izteicieniem.

—  Nekas, nekas, — Ķelvina stingri sacīja. — Šobrīd es esmu psihologs. Es gribētu, lai jūs p^ūlētos atcerēties un vārdu pa vārdam atkārtotu visu, ko teicāt, pie tam — un tas ir vēl svarīgāk — ar tādu pašu intonāciju kā toreiz.

Bleks, atbalstu meklēdams, paskatījās uz savu priekšnieku, taču veltīgi. Viņa ieplesta­jās acīs parādījās izbailes.

—  Nē, es tomēr to nespēju.

—  Jums tas ir jādara.

—  Iedomājieties, — neslēpdams uzjautri­nājumu, Bogerts sacīja, — ka jūs to sakāt man. Varbūt tad jums būs vieglāk.

Jaunā cilvēka tumši pietvīkusi seja pievēr­sās Bogertam. Viņš norīstījās.

—   Es teicu … — viņa balss aizlūza. Viņš mēģināja atkal: — Es teicu …

Viņš dziļi ievilka elpu un, spļautin izspļau­dams zilbi pēc zilbes, nobēra veselu virkni la­muvārdu. Tad pēc ieilguša saspringta klu­suma brīža gandrīz ar asarām acīs pabeidza: — … Nu, apmēram tā. Es neatceros tieši pēc kārtas vārdus, kādos es viņu nosaucu, un var­būt es te kaut ko izlaidu vai pieliku klāt, bet apmēram tā tas skanēja.

Vienīgi tikko manāms sārtums robotu psi­holoģes sejā liecināja par viņas izjūtām. Viņa sacīja:

—   Es zinu, ko nozīmē lielākā daļa no šiem vārdiem. Pārējie droši vien ir tikpat apvaino­joši.

—  Baidos, ka tā ir gan, — nomocītais Bleks piekrita.

—  Un pie visa tā jūs viņam pavēlējāt pa­zust bez pēdām?

—  Es to domāju tīri pārnestā nozīmē.

—   Saprotu. Ceru, ka nekādi disciplināri sodi šai gadījumā netiks pielietoti.

Uztvēris Kelvinas skatienu, ģenerālis, kas pirms dažam sekundēm nepavisam nebija par to pārliecināts, dusmigi pamāja.

—  Jūs varat iet, mister Blek. Paldies par palīdzību!