Es Robots

RObijs

—   Deviņdesmit astoņi… deviņdesmit de­viņi … simts.

Glorija atrāva savu apaļīgo roķeli no acīm, kuras visu laiku bija aizsegusi, un, sarau- kusi deguntiņu, brīdi stāvēja, mirkšķinot plakstus spilgtajā saules gaismā. Tad, visap­kārt skatīdamās, viņa piesardzīgi pagāja da­žus soļus projām no koka, pie kura bija stā­vējusi.

Kaklu izstiepusi, meitene vērīgi pētīja krūmu puduri pa labi, tad pakāpās dažus soļus atpakaļ, lai skaidrāk saredzētu, kas slēpjas krūmāju biezoknī. Dārzā valdīja dziļš klusums, dzirdēja vienīgi kukaiņu nerimtīgo dūkšanu, un brīžiem, pusdienas saulei spītē­dams, iečivinājās kāds pārdrošs putniņš.

Glorija uzmeta lūpu.

—  Skaidrs, ka viņš ir paslēpies mājā, un es viņam simtiem reižu esmu teikusi, ka tas nav godīgi.

Lūpas cieši sakniebusi un dziļu grumbu pierē, viņa apņēmīgi devās pāri alejai div­stāvu mājas virzienā.

Kad Glorija izdzirda Robija metāla kāju vienmērīgo dipoņu, bija jau par vēlu. Viņa apsviedās apkārt un ieraudzīja savu rotaļu biedru izlienam no paslēptuves un pilnā sparā drāžamies pie koka, kur bija «mājas».

Meitene izmisīgi iesaucās:

—   Pagaidi, Robij! Tas nav godīgi! Tu so­lījies neskriet, pirms nebūšu tevi atradusi.

Viņas kājeles nekādi nevarēja tikt līdzi Ro­bija milzu soļiem. Bet desmit pēdu attālumā no koka Robijs pēkšņi palēnināja gaitu, un Glorija, aizelsusies, pēdējos spēkus sasprin­dzinājusi, aizšāvās viņam garām, lai pirmā piesistu ar plaukstu pie koka.

Meitene līksmi pagriezās pret uzticamo Ro­biju un, tā uzupurēšanos atmaksādama ar vislielāko nepateicību, ņēmās nesaudzīgi iz­zobot viņa tūļību.

—   Robijs nevar paskriet, — viņa kliedza tik skaļi, cik vien to jaudāja astoņgadīga bērna balss. — Kas man viņu ko nenoskriet! Kas man viņu ko nenoskriet!

Viņas spalgā balstiņa kā skandēt noskan­dināja šos vārdus.

Robijs, protams, neko neatbildēja — vis­maz ar vārdiem ne. Viņš izlikās skrienam projām, bet īstenībā tikai veikli vairījās no Glorijas, kas, izstieptās rociņas gaisā mētā­dama, līču loču sekoja viņam pa pēdām.

—  Robij! — viņa spiedza, — apstājies! — un aizgūtnēm smējās.

Te pēkšņi viņš apsviedās, saķēra meiteni un sāka griezt apkārt, tā ka uz mirkli viņa

redzēja pasauli gāžamies lejā zilā bezdibenī, un koki ar savām zaļajām galotnēm tiecas tam pretim. ĻJn tad viņa atkal stavēja zālītē, piespiedusies pie robota kājas un stingri tu­rēdamās pie tā cietā metāla pirksta.

Pēc brīža Glorija atguva elpu. Viņa veltīgi mēģināja saglaust izspūrušos matus, gluži neapzināti atdarinot mātes roku kustības, un paliecās atpakaļ paskatīties, vai nav saplēsta kleita.

Tad viņa uzsita ar plaukstu pa Robija rumpi un sacīja:

—   Nejaukais puika! Es tevi iekaustīšu!

Robijs saguma, aizsegdams seju ar rokām,

un Glorijai nācās piemetināt:

—   Nē, Robij, es tā nedarīšu, es tevi nesi- tīšu. Bet taga'd mana kārta slēpties, jo tev ir garākas kājas un tu solījies neskriet pie koka, iekāms es nebūšu tevi atradusi.

Robijs pamāja ar galvu — nelielu paralēl­skaldni ar noapaļotām malām un stūriem, ko īss, kustīgs kakls savienoja ar rumpi — lī­dzīgu, bet daudz lielāku paralēlskaldni — un paklausīgi nostājās ar seju pret koka stum­bru. Plānas metāla plāksnītes aizslīdēja priekšā Robija kvēlošajām acīm, un viņa ķer­menī atskanēja vienmērīgi, dobji tikšķien'i.

—   Tikai nelūri un skaiti godīgi, — Glorija nobrīdināja un aizskrēja slēpties.

Robots skaitīja sekundes ar absolūtu pre­cizitāti, un pēc simtā tikšķiena Robija plaksti pavēras, ļaudami viņam pārlaist apkārtnei ugunīgi kvēlošo acu skatienu. Vienu mirkli viņa skatiens pakavējās pie spilgtas svītrai­nas drānas strēmelītes, kas vīdēja aiz liela laukakmens. Viņš piegāja tuvāk un pārlieci­nājās, ka tā tiešām ir Glorija, kas notupusies aiz akmens.

Lēni, visu laiku turēdamies starp Gloriju un koku, Robijs tuvojās meitenes paslēptuvei, un, kad tā jau bija pilnīgi atklājusies viņa skatienam un arī pati Glorija vairs neva­rēja izlikties, ka nav redzama, viņš pastiepa pēc viņas vienu roku, bet ar otru uzsita sev pa celi, ka noskanēja vien.

Glorija sapīkusi iznāca no paslēptuves.

—  Tu lūrēji! — viņa to nepelnīti apvai­noja. — Un vispār man apnicis spēlēt slēpša­nos. Es gribu jāt.

Bet Robijs bija dziļi apbēdināts — viņš ap­sēdās zemē un nosodoši purināja galvu.

Glorija tūdaļ mainīja toni un sāka viņam pielabināties.

—   Paklau, Robij, es jau nemaz tā nedo­māju par to lūrēšanu. Paņem nu mani pik- paunā.

Tomēr Robijs nebija tik viegli pierunājams. Viņš stūrgalvīgi vērās debesīs un vēl noteik­tāk purināja galvu.

—  Lūdzu, lūdzu, Robij, paņem mani pik- pauna.

Glorija cieši apvija savas rožainās roķeles Robijam ap kaklu. Tad,_ noskaņojumam pēk­šņi mainoties, viņa pagāja sānis.

—      Ja tu mani nepanēsāsi pikpaunā, es

sākšu raudāt, — un viņa jau savilka sejiņu, it kā grasītos to darīt.

Taču cietsirdīgais Robijs nelikās ne zinis par šiem briesmīgajiem draudiem un trešo reizi papurināja galvu. Tad Glorija nolēma izspēlēt galveno trumpi.

—  Ja tu mani neņemsi pikpaunā, — viņa sadusmota iesaucās, — es tev nekad vairs ne­stāstīšu pasakas. Nevienu pašu!