Es Robots

Viņš mierīgi pacēla roku, dodams zīmi, un vienā mirklī divi roboti piesteidzās pie Do- novana un piespieda viņa rokas pie sāniem.

Donovans tikko paguva ievilkt elpu, kad sajuta, ka viņu paceļ gaisā un aulekšiem nes augšup pa, kāpnēm.

Gregorijs Pauels, dūres vīstīdams, skrai­dīja pa atpūtas salonu turp un atpakaļ. Ne­varīgās dusmās viņš uzmeta skatienu aiz­vērtajām durvīm un tad nīgri pavērās Dono- vanā.

— Kāda velna pēc tev vajadzēja spļaut uz raidītāju?

Maiks Donovans, kas sēdēja, dziļi iezvē- lies atpūtas krēslā, nikni uzsita pa tā roku balstiem.

—    Ko tad man īsti vajadzēja iesākt ar to elektrificēto putnu biedēkli? Es neiešu pakļau­ties kādai grabažu kastei, ko pats esmu samontējis.

—    Nu protams, — Pauels īgni attrauca, — bet sēdēt te divu robotu apsardzībā — tā nav pakļaušanās viņiem, nē?

—   Pagaidi tik, kamēr atgriežamies bāzē, — Donovans norūca. — Gan jau kāds par to atbildēs. Šiem robotiem ir jāklausa mūs. Tas taču ir Otrais likums.

—    Kāda nozīme par to runāt? Viņi mūs neklausa. Un tam varbūt ir savs iemesls, ko mēs uzzināsim pārāk vēlu. Starp citu, vai tu zini, kas notiks ar mums, kad atgriezīsimies bāzē?

Pauels apstājās pie Donovana krēsla un nikni raudzījās uz viņu.

—  Kas tad?

—   Ak, nekas sevišķs! Savus divdesmit ga­dus mums liks pastrādāt Merkurija raktuvēs vai arī ietupinās Cereres cietumā.

—  Par ko tu runā?

—   Par elektronu vētru, kas tuvojas. Vai tu zini, ka vētras centrs krustos Zemes staru? Es to tikko biju aprēķinājis, kad robots mani izrava no krēsla.

Donovans pēkšņi nobālēja.

—  Žēlīgais Saturn!

_— Un vai zini, kas notiks ar staru, kad vētra sāks plosīties pilnā sparā? Tas lēkās kā blusa. Ja Kjūtijs būs viens pie vadības pults, stars noteikti novirzīsies no fokusa, un tad iai debesis ir žēlīgas Zemei un … mums!

Pauels vēl nebija beidzis, kad Donovans jau kā neprātīgs raustīja durvis. Tās atvērās, un viņš izdrāzās laukā, bet nekustīga tērauda roka aizšķērsoja viņam ceļu.

Robots vienaldzīgi uzlūkoja Zemes cilvēku, kurš elsdams pūlējās izrauties.

—   Pravietis pavēl jums palikt istabā. Lūdzu, esiet tik laipns!

Robots ar roku pastūma Donovanu nost, un tas atstreipuļoja atpakaļ. Sai mirklī gaiteņa viņā galā parādījās Kjūtijs. Pamājis, lai ro­boti aiziet, viņš ienāca atpūtas salonā un klusi aizvēra durvis.

Dusmās smakdams, Donovans bruka virsū Kjūtijam.

—   Tas nu reiz ir par daudz! Tev būs jāat­bild par šo komēdiju!

—   Lūdzu nomierinieties, — robots rāmi sacīja. — Reiz tam bija jānotiek. Redziet, jūsu funkcijas ir izbeigušās.

—   Atvaino, — Pauels izslējās taisni. — Ko tas nozīmē — mūsu funkcijas ir izbeigušās?

—   Kamēr manis vēl nebija, — Kjūtijs at­bildēja, — jūs apkalpojāt to Kungu. Tagad šī privilēģija piešķirta man, un līdz ar to jūsu pastāvēšanas vienīgā jēga ir zudusi. Vai tas nav pilnīgi skaidrs?

—   Ne gluži, — Pauels strupi izmeta.— Bet kas, pēc tavām domām, mums tagad būtu darāms?

Kjūtijs brīdi vilcinājās ar atbildi. Viņš it

kā nogrima domās, tad izstiepa roku un ap­lika to Pauelam ap pleciem. Ar otru viņš sa­ņēma Donovanu pie rokas un pievilka sev klāt.

•— Jus abi man patlkat. Jus gan esat ze­mākas būtnes ar vājām domāšanas spējām, bet es jūtu simpātijas pret jums. Jūs labi kalpojāt tam Kungam, un viņš jūs par to atalgos. Tagad, kad jūsu kalpošanas laiks ir izbeidzies, jūsu esībai varbūt pienāks gals, bet, kamēr vien eksistēsiet, jūs saņemsiet uz­turu, apģērbu un pajumti, ja vien nemēģinā­siet iekjūt vadības un mašīnu telpās.

—  Viņš atlaiž mūs pensijā, Greg! — Dono­vans iebrēcās. — Dari taču kaut ko. Tas ir pazemojoši!

—   Klausies, Kjūtij, mēs nevaram to pieļaut. Mēs šeit esam saimnieki. Šo staciju ir uzcē­luši tādi paši cilvēki kā mēs, cilvēki, kas dzīvo uz Zemes un citām planētām. Šī te ir tikai stacija enerģijas pārraidei, un tu esi tikai… Ak dievs!

Kjūtijs domīgi purināja galvu.

— Tas jau līdzinās apsēstībai. Kāpēc gan jūs tik ļoti aizstāvat gluži nepareizu priekš­statu par dzīvi? Pat ja pieņem, ka cilvēku domāšanas spējas ir ierobežotas, tomēr pa­liek jautājums …

Viņš apklusa un nogrima domās, bet Do­novans nikni čukstēja:

—       Būtu tev cilvēka fizionomija, ar kādu prieku es to apstrādātu.

Pauels, acis piemiedzis, atkal plūkāja sa­vas ūsas.

—        Paklau, Kjūtij, ja Zemes nav, tad kā tu izskaidro to, ko redzi teleskopā?

—  Piedodiet, es nesaprotu!

Zemes cilvēks pasmaidīja.

—        Nu tu iekriti. Kopš mēs tevi samontē­jām, tu esi vairākkārt izdarījis novērojumus ar teleskopu, Kjūtij. Vai tu nepamanīji, ka daži gaismas punktiņi tad sāk izskatīties kā diski?

—       Ak tā! Protams. Tas jau ir vienkāršs palielinājums, lai varētu precīzāk noregulēt stara virzienu.

—       Kāpēc tad līdzīgi nepalielinās arī zvaig­znes?

—       Jūs runājat par pārējiem punktiņiem? Nu, uz tiem mēs neraidām starus, tādēļ arī palielinājums nav vajadzīgs. Vai zināt, Pauel, pat jums to vajadzēja saprast.

Pauels drūmi lūkojās griestos.

—        Bet caur teleskopu tu redzi vairāk zvaigžņu … No kurienes tās rodas? Pie Jupi­tera, no kurienes tās rodas?

Kjūtijs sapīka.