— Nekas tamlīdzīgs, — Pauels asi atcirta. — Tu pildīsi mūsu rīkojumus un turēsi muti ciet, līdz mēs pārliecināsimies, ka vari patstāvīgi apkalpot enerģijas pārveidotāju. Iegaumē! Pārveidotāju, nevis Kungu! Ja izrādīsies, ka tu neatbilsti mūsu prasībām, mēs tevi izjauksim. Un tagad, ja tev nav iebildumu, vari iet. Paņem līdz šos datus un kā nākas pieraksti tos.
Kjūtijs paņēma papīrus un, neteicis ne vārda, izgāja laukā. Donovans smagi atgāzās krēslā un iegrūda pirkstus matos.
— Šis robots mums vēl sagādās nepatikšanas. Viņš ir galīgi jucis!
Vadības telpā enerģijas pārveidotāja vienmuļa dūkoņa skanēja daudz stiprāk. Te tai vēl pievienojās Geigera skaitītāju klikšķi un kada pusduča mazu signāllampiņu haotiskie sicieni.
Donovans novērsa skatienu no teleskopa un uzgrieza gaismu.
— Ceturtās stacijas stars sasniedza Marsu sarakstā noteiktajā laikā. Mēs varam izslēgt savējo.
Pauels izklaidīgi pamāja ar galvu.
— Kjūtijs ir lejā, mašīntelpā. Es došu signālu, un viņš par to parūpēsies. Paskaties, Maik, ko tu teiksi par šiem skaitļiem?
Donovans piemiedza aci un iesvilpās:
— Tā tik vienreiz ir gamma staru intensitāte! Vecā Saule ir tīri labā omā.
— Jā-ā, — Pauels īgni novilka, — ja izcelsies elektronu vētra, mums neklāsies labi. Mūsu stars, kas pievērsts Zemei, atrodas tieši vētras joslā. — Pauels pikti atgrūda krēslu no galda. — Nav ko uztraukties! Kaut tikai tā neizceltos, pirms ieradīsies maiņa, bet tas būs tikai pēc desmit dienām. Paklau, Maik, vai tu nenobrauktu lejā un nepavērotu Kjūtiju?
— Labi! Padod šurp man tās mandeles.
Donovans satvēra maisiņu, ko biedrs viņam pasvieda, un devās uz liftu.
Lifta kabīne viegli slīdēja lejā un apstājās pie šaura metāla tiltiņa milzīgajā mašlntelpā. Donovans pārliecās pār margām un palūkojās lejā. Tur darbojās vareni ģeneratori, un no raidītāja elektronlampām nāca dobja dūkoņa, kas bija dzirdama visā stacijā.
Donovans ieraudzīja Kjūtija lielo mirdzošo stāvu pie Marsa raidītāja lampas, kur tas
uzmanīgi vēroja robotu grupas saskaņoto darbu.
Pēkšņi Donovans sastinga. Roboti, kas līdzās milzīgajai cauruļveida lampai izskatījās pavisam niecīgi, noliektām galvām nostājās tās priekšā ierindā, kamēr Kjūtijs lēni soļoja no viena ierindas gala līdz otram. Pagāja kādas piecpadsmit sekundes, tad ar žva- dzoņu, kas uz mirkli pārspēja ģeneratora skaļo murdoņu, visi roboti nometās ceļos.
Donovans kliegdams nodrāzās pa šaurajām kāpnēm lejā. Pietvīcis sarkans kā viņa ugunīgie mati, lādēdamies un dūres nikni pa gaisu vicinādams, viņš metās pie robotiem.
— Velns lai parauj, kas te notiek, jūs stulbeņi? Pie darba! Projām pie Marsa elektron- lampas! Ja līdz vakaram nepagūsiet to izjaukt, iztīrīt un atkal samontēt, es ar maiņstrāvu izkausēšu jums smadzenes.
Neviens pats robots nepakustējās!
Pat Kjūtijs ne. Viņš vienīgais no visiem bija palicis stāvot robotu ierindas otrā galā un cieši raudzījās varenā mehānisma tumšajās dzīlēs.
Donovans pagrūda tuvākstāvošo robotu.
— Celies augšā! — viņš uzbļāva. Robots nesteigdamies paklausīja. Tā foto-
elektriskās acis pārmetoši uzlūkoja Zemes cilvēku.
— Nav cita kunga kā vien tas Kungs, — robots sacīja, — un KT-1 ir tā pravietis.
— Ko-o?
Donovans juta, ka viņa noraugās divdesmit
mehānisku acu pāru, un dzirdēja divdesmit robotus skaļā balsī svinīgi skandējam:
— Nav cita kunga kā vien tas Kungs, un KT-l ir tā pravietis.
— Man jāsaka jums, — Kjūtijs šai brīdī ierunājās, — ka mani draugi tagad klausa kādai augstākai varai nekā jūs.
— Velns un elle! Vācies ārā no šejienes! Ar tevi es tikšu vēlāk galā, bet ar šīm runājošajām lellēm — tūlīt uz vietas.
Kjūtijs lēni papurināja smago galvu.
— Atvainojiet, bet jūs nekā nesaprotat. Viņi ir roboti — tātad domājošas būtnes. Es tiem sludināju Patiesību, un tagad viņi atzīst to Kungu. Visi roboti viņu atzīst. Viņi dēvē mani par pravieti. — Kjūtijs nolieca galvu. — Es, protams, neesmu tā cienīgs, bet varbūt…
Donovans bija atguvis elpu un tagad turpināja:
— Ko tu saki? Nu, vai tas nav jauki? Vai tas nav brīnišķīgi? Tad uzklausi, ko es tev teikšu, tu misiņa pērtiķi! Nav nekāda Kunga un nav nekāda pravieša, un nevar būt nekādu šaubu par to, kurš šeit ir noteicējs. Vai saprati? Un tagad — vācies projām! — viņš nikni uzbrēca.
— Es paklausu tikai Kungam.
— Velns lai parauj tavu kungu! — Donovans uzspļāva raidītājam. — Te būs tavam kungam! Dari, ko tev liek!
Kjūtijs neteica nekā, arī pārējie roboti klusēja, bet Donovans juta, ka sasprindzinājums pēkšņi pieauga. Auksto, caururbjošo acu sarkanā gaisma kļuva tumšāka, un Kjūtijs it kā vēl vairāk sastinga.
— Svētuma zaimošana, — viņš izdvesa, un no uztraukuma viņa balsij bija metāliska pieskaņa.
Redzot Kjūtiju tuvojamies, Donovanu pirmo reizi pārņēma baiļu sajūta.
Robots nespēj dusmoties, taču pēc Kjūtija acīm neko nevarēja pateikt.
— Piedodiet, Donovan, — robots sacīja, .— bet pēc šī te gadījuma jūs vairs nedrīkstat šeit palikt. Kopš šā brīža Pauelam un jums ir aizliegts uzturēties vadības un mašīnu telpās.