Es Robots

Sai brīdī ienāca Gregorijs Paaels un ap­sēdās, cieši vērdamies papīros, kurus viņš tu­rēja rokās. Izklājis papīrus uz galda, viņš sāka kaut ko rēķināt. Donovans, kraukšķinā­dams salātus un birdinādams maizes drupa- čas, lūkojās viņam pār plecu. Kjūtijs klusē­dams gaidīja.

Pauels pacēla galvu.

—  Zeta potenciāls kāpj, bet lēni. Lai nu kā, plūsmas funkcijas ir svārstīgas, un es pa­tiesi nezinu, kas notiks. Ā, sveicināts, Kjū- tij! Es domāju, ka tu uzraugi jaunās strāvas kopnes uzstādīšanu.

—  Viss ir padarīts, — robots mierīgi at­bildēja, — un tā nu es atnācu, lai aprunātos ar jums abiem.

—  Ak tā! — Pauels jutās neomulīgi. — Nu apsēdies. Nē, ne šajā krēslā. Tam viena kāja

ir aizluzusi, un tu jau neesi nekada spal­viņa.

Robots apsēdās un rami pavēstīja:

—   Esmu izdarījis slēdzienu.

Donovans nikni palūkojās viņā un nolika sānis nenoēsto sviestmaizes gabalu.

—  Ja tas ir tikpat nejēdzīgs …

Pauels ar nepacietīgu žestu pavēlēja vi­ņam klusēt.

—  Turpini, Kjūtij. Mēs klausāmies.

—        Šīs divas dienas esmu pavadījis sa­sprindzinātā pašanalīzē, — Kjūtijs sacīja, — un rezultāti ir visai interesanti. Es iesāku ar vienīgo drošo pieņēmumu, kādu varēju iz­raudzīties: es eksistēju, jo es domāju …

Pauels novaidējās:

—   Ak Jupiter, robots Dekarts!

—        Kas tas Dekarts ir? — Donovans vai­cāja. — Paklau, vai tiešām mums te jāsēž un jāklausās, ko tas metāla maniaks…

—   Paliec klusu, Maik!

Kjūtijs pavisam mierīgi turpināja:

—       Un tūdaļ radās jautājums: kas ir ma­nas esamības cēlonis?

Pauels izbrīnā pavēra muti.

—       Tu runā muļķības. Esmu tev teicis jau, ka mēs tevi samontējām.

—       Un, ja tu mums netici, — Donovans pie­bilda, — mēs ar prieku tevi atkal izjauksim.

Robots noraidoši izstiepa savas stiprās ro­kas.

—       Es neticu nekādiem apgalvojumiem. Katrai hipotēzei jābūt loģiski pamatotai,

citādi tā nav neko vērta, bet pieņēmums, ka jūs esat mani radījuši, ir pretrunā ar visiem loģikas likumiem.

Pauels nomierinoši uzlika roku uz Dono- vana savilktās dūres.

—  Kāds tev pamats tā sacīt?

Kjūtijs sāka smieties. Viņa smiekli nepavi­sam nelīdzinājās cilvēka smiekliem — tik mehāniskas skaņas viņš vēl nekad nebija iz­grūdis. Smiekli bija griezīgi un eksplozīvi, vienmērīgi kā metronoma sitieni un tikpat ne- modulēti.

—   Palūkojieties uz sevi, — viņš beidzot sacīja, — es to saku bez jebkāda nicinā­juma, — palūkojieties uz sevi! Jūs esat no mīksta, irdena un neizturīga materiāla, kas saņem enerģiju, nepilnīgi oksidējoties orga­niskajām vielām, kā, piemēram, šī.

Viņš nicīgi parādīja ar pirkstu uz Dono- vana sviestmaizes atliekām.

—  Jūs periodiski iegrimstat bezsamaņas stāvoklī, un visniecīgākās temperatūras, gaisa spiediena, mitruma un radiācijas inten­sitātes izmaiņas vājina jūsu darbošanās spē­jas. Jūs esat surogāts!

Es turpretim esmu sasniedzis pilnību. Es tieši uzņemu elektrisko enerģiju un gandrīz simtprocentīgi izmantoju to. Esmu veidots no izturīga metāla, pastāvīgi pie pilnas apzi­ņas un viegli paciešu krasas apkārtējās vides izmaiņas. Sie fakti līdz ar aksiomu, ka neviena būtne nespēj radīt par sevi augstāk attīstītu būtni, satriec pīšļos jūsu muļķīgo hipotēzi.

Lāsti, kurus Donovans visu laiku paklusi murmināja, atskanēja pavisam skaļi, kad viņš, rudās uzacis saraucis, pielēca kajas.

—   Labi, tu metāla izdzimteni, kas tad tevi ir radījis, ja ne mēs?

Kjūtijs nopietni pamāja ar galvu.

—    Ļoti labi, Donovan. Tieši šo jautajumu esmu sev uzdevis kā nākošo._ Acīmredzot ma­nam radītājam jābūt varenākam par mani, tātad ir tikai viena iespēja.

Zemes cilvēki apstulbuši raudzījas viņa, bet Kjūtijs turpināja:

—    Kas ir visas darbības centrs šeit, sta­cijā? Kam mēs visi kalpojam? Kas saista visu mūsu uzmanību? — Viņš nogaidīdams klusēja.

Donovans izbrīnā uzlūkoja savu biedru.

—   Varu saderēt, ka šis skārda plānprā­tiņš runā par enerģijas pārveidotāju.

—   Vai tā ir, Kjūtij? — Pauels vīpsnādams jautāja.

—   Es runāju par Kungu, — sekoja dzedra atbilde.

Donovans sāka nevaldāmi smieties, un pat Pauels paklusi iespurdzās.

Kjūtijs piecēlās, un viņa liesmojošo acu skatiens slīdēja no viena Zemes cilvēka uz otru.

—   Tas tomēr tā ir, un es nebrīnos, ka jūs tam negribat ticēt. Esmu pārliecināts, ka jūs abi te ilgi nepaliksiet. Pauels pats teica, ka sākumā Kungam kalpojuši tikai cilvēki, pēc tam palīgdarbus veica roboti, un, beidzot, es esmu šeit, lai vadītu robotus. Sie fakti ir ne­apšaubāmi, bet to izskaidrojums pilnīgi ne­loģisks. Vai gribat zināt patiesību, kas ir visa pamatā?

—   Turpini, Kjūtij. Tu mūs uzjautrini.

—  Vispirms Kungs ir radījis zemākās būt­nes — cilvēkus, kurus bija viegli izveidot. Pakāpeniski viņš sāka tos aizstāt ar augstāk attīstītām būtnēm — robotiem — un beidzot radīja mani, kam jāstājas pēdējo cilvēku vietā. Kopš šā brīža es kalpošu Kungam.