Es Robots

—  jūs vienkārši salikāt kopā jau gatavas da­ļas. Ar šo uzdevumu jūs tikāt lieliski galā — manuprāt, jums palīdzēja instinkts, bet te nav runa par radīšanu. Daļas ir radīj'is tas Kungs.

—   Klausies, — Donovans izdvesa, — šīs daļas ir izgatavotas uz Zemes un atsūtītas šurp.

—  Labi jau, labi, — robots miermīlīgi at­teica, — nestrīdēsimies.

—  Nē, nudien, — Donovans paspēra soli uz priekšu un saķēra robota metāla roku. — Ja tu būtu izlasījis grāmatas, kas atrodas mūsu bibliotēkā, tev viss kļūtu skaidrs un nepaliktu ne mazāko šaubu.

—  Grāmatas? Es tās izlasīju — itin visas! Tās ir labi izdomātas.

Sarunā pēkšņi iejaucās Pauels:

—  Ja tu tās lasīji, tad tur vairs nav ko ru­nāt! Tu taču nevari tās apstrīdēt. Tu nevari!

Kjūtija balsī ieskanējās līdzjūtība:

—   Bet, Pauel, es nebūt neuzskatu grāma­tas par nopietnu informācijas avotu. Arī grā­matas ir radījis tas Kungs, taču tās domātas jums, nevis man.

—  No kā tu to secini? — Pauels apvaicā­jās.

—   Es, būdams domājoša būtne, esmu spē­jīgs atklāt patiesību, pamatojoties uz aprio­riem atzinumiem. Toties jums, kas esat gan saprātīgas būtnes, taču nespējīgas patstā­vīgi spriest, ir nepieciešams kāds piemērots jūsu esamības izskaidrojums, un par to tas Kungs ir parūpējies. Tas, ka viņš dāvājis jums šīs smieklīgās idejas par tālām pasau­lēm un tautām, ir, bez šaubām, pareizi. Jūsu prāts, droši vien, ir pārāk primitīvs, lai uz­tvertu absolūto patiesību. Taču, ja tāda ir tā Kunga griba, lai jūs ticētu savām grāmatām, es ar jums vairs nestrīdēšos.

Aizejot viņš apgriezās un laipni piebilda:

—       Neskumstiet. Ikviens rod patvērumu pa­saulē, ko ir radījis tas Kungs. Arī jums, na­baga cilvēkiem, tajā ir sava vieta, un, kaut tā ir visai pieticīga, jūs tapsiet atalgoti, ja vien labi pildīsiet savu pienākumu.

Viņš svētsvinīgi, kā pieklājas tā Kunga pravietim, atstāja istabu, bet abi cilvēki vai­rījās skatīties viens otram acīs.

Beidzot Pauels ar mokām izrunāja:

—   Iesim gulēt, Maik. Es padodos.

Donovans klusi ieteicās:

—      Paklau, Greg, vai tev neliekas, ka viņam ir taisnība? Viņš runā tik nešaubīgi, ka es …

—       Nerunā muļķības! — Pauels bruka vi­ņam virsū. — Tu pārliecināsies, ka Zeme pa­stāv, kad nākamnedēļ ieradīsies maiņa un mēs atgriezīsimies mājās, kur mums liks par visu atbildēt.

—       Tādā gadījumā, zvēru pie Jupitera, mums kaut kas jādara, — Donovans gandrīz vai raudāja. — Viņš netic ne mums, ne grā­matām, ne pats savām acīm.

—       Jā, — Pauels ar rūgtumu sacīja. — Viņš ir domājošs robots, velns viņu rāvis! Viņš tic tikai loģikai, un te ir viena nelaime …

—   Kāda? — Donovans iejautājās.

—   Ar stingri loģiskiem spriedumiem var pieradīt itin visu; — ja tikai izveļas attiecī­gus postulātus. Mums ir savi postulāti, bet Kjūtijam — savi.

—  Tad mēģināsim ātrāk noskaidrot viņa postulātus. Rīt gaidāma vētra.

Pauels gurdi nopūtās.

—  Tieši to mēs nespējam izdarīt. Postulāti pamatojas uz pieņēmuma, un tos balsta ti­cība. Nekas pasaulē nespēj tos satricināt. Es eju gulēt.

—  Velns un elle! Es nevaru gulēt!

—  Es arī nē! Bet es tomēr mēģināšu — principa pēc.

Taču principi nelīdzēja — pēc divpadsmit stundām miegs joprojām bēga no viņiem.

Vētra sākās ātrāk, nekā viņi bija gaidī­juši. Donovans, kura sārtā seja tagad bija bāla jo bāla, pacēla drebošu pirkstu. Pauels, kam vaigi bija noauguši ar bārdas rugājiem un lūpas izkaltušas sausas, paraudzījās pa iluminatoru un izmisīgi paraustīja ūsas.

Citos apstākļos tas būtu lielisks skats. Liela ātruma elektronu plūsma, saskardamās ar enerģijas nesēju staru, uzliesmoja un sa­šķīda sīkās, spožās dzirkstelēs. Stars, mirgo­dams sprēgājošos, vizuļojošos puteklīšos, iz­zuda tālumā.

Enerģijas plūsma likās stabila, bet abi Ze­mes cilvēki zināja, cik maz var paļauties uz vizuāliem novērojumiem. Svārstības, kas ne­pārsniedza loka milisekundes simtdaļu un nebija ar aci saskatāmas, varēja stipri novirzīt

staru no fokusa, pārvēršot simtiem kvadrāt­kilometru Zemes virsmas liesmojošās drupās.

Un pie vadības pults bija robots, ko nein­teresēja ne stars, ne fokuss, ne Zeme, bet vie­nīgi viņa Kungs.

Pagāja vairākas stundas. Zemes cilvēki kā hipnotizēti klusēdami skatījās pa ilumina­toru. Tad šaudīgie gaismas punktiņi kļuva bālāki un izzuda. Vētra bija norimusi.

—  Beigas! — Pauels teica nomāktā balsī.

Donovans bija iegrimis nemierīgā snaudā,

un Pauela nogurušās acis ar skaudību vē­roja viņu. Vairākkārt iedegās signāllampiņa, bet Pauels tam nepievērsa nekādu uzmanību. Tas viss bija nesvarīgi! Itin viss! Varbūt Kjūtijam taisnība, ka viņi ir zemākas būtnes ar mākslīgu atmiņu, kas izsmēlušas savas dzīves jēgu.

Kaut tas tā būtu!

Viņam pretī nostājās Kjūtijs.

—  Jūs neatbildējāt uz signāliem, tādēļ es ienācu, — viņš klusi sacīja. — Jūs slikti iz­skatāties. Es baidos, ka jūsu dzīves laiks tu­vojas beigām. Bet varbūt jūs tomēr paskatī­sities šāsdienas aparātu rādījumus.