Es Robots

Viņš nemierīgi grozījās uz sava robota ple­ciem un nevarīgās dusmās vīstīja dūres.

—   Pie velna, kāpēc es to visu sapratu pie­cas sekundes par vēlu? Maik, mēs esam zau­dējuši vairākas stundas.

—   Ir vajadzīgs lielāks daudzums skābeņ- skābes, — Donovans vienaldzīgi sacīja. — Koncentrācija bija par vāju.

—   Arī septiņu tonnu nepietiktu. Un mēs jau nepagūtu to likt lietā, pat ja mums būtu tik daudz, jo oglekļa oksīds saēd Spīdiju. Vai tu tiešām nesaproti, Maik, kas īsti notiek?

—   Nē, — Donovans atzinās.

—  Mēs esam radījuši tikai jaunu līdz­svaru. Kad mēs ar oglekļa oksīdu pastipri­nām Trešā likuma potenciālu, Spīdijs kāpjas atpakaļ, līdz atkal iestājas līdzsvars, bet, oglekļa oksīdam izgaistot, viņš dodas uz priekšu un tur no jauna rodas līdzsvars.

Pauela balsī jautās izmisums.

—   Tā ir tā pati vecā riņķa deja. Mēs .varam tikai piebremzēt Otro likumu vai arī pastipri­nāt Trešo likumu, bet mēs netiekam ne no vie­tas — mainās tikai līdzsvara novietojums. Mums jātiek ārpus šo likumu robežām.

Tad viņš pievirzīja savu robotu tuvāk Do- novana robotam, tā ka viņi sēdēja tagad viens otram pretī, divas spokainas ēnas tumsā, un Pauels čukstēja:

—   Maik!

—   Vai tās ir beigas? — tas skanēja gurdi.

—   Tad atgriezīsimies stacijā un nogaidīsim, līdz fotoelementi galīgi izdegs. Pēc tam pa­spiedīsim viens otram roku, ieņemsim ciān- kāliju un nomirsim, kā džentlmeņiem pieklā­jās. — Viņš aprauti iesmējās.

—   Maik, — Pauels nopietni atkartoja,

—  mums jādabū Spīdijs.

—   Es zinu.

—        Maik, — viņš vēlreiz atkārtoja un, brīdi vilcinājies, turpināja: — Vienmēr vēl paliek Pirmais likums. Man tas bija ienācis prātā … jau agrāk… bet tas der, kad vairs nav ne­kādu cerību.

Donovans pacēla acis, un viņa balss kļuva žirgtāka:

—   Mums vairs nav nekādu cerību.

—        Labi. Saskaņā ar Pirmo likumu robots nevar noskatīties, ka cilvēkam notiek kas ļauns robota bezdarbības dēļ. Otrais un Tre­šais likums tam nespēj turēties pretī. Nespēj, Maik.

—        Pat ja robots ir pa pusei jucis? Nu viņš tak ir piedzēries. Tu to zini.

—   Tas, protams, ir risks.

—  Labi. Ko tu domā darīt?

—        Es gribu doties saules pusē un palūko­ties, kā darbosies Pirmais likums. Ja neiz­dosies izjaukt līdzsvaru, tad… velns parā­vis! — vai nav vienalga — tūlīt vai trīs čet­ras dienas vēlāk.

—   Uzgaidi, Greg. Pastāv arī cilvēku

likumi. Tu nedrīksti tur iet tāpat vien. Mums jālozē, jo arī man ir tiesības to uzņemties.

— Labi. Ies tas, kas pirmais pateiks, cik ir četrpadsmit kubā. — Un gandrīz tūlīt piebil­da: — Divi tūkstoši septiņsimt četrdesmit četri!

Donovans juta, ka viņa robots sagrīļojas, kad Pauela «zirgs» to nejauši pagrūda, un tad Pauels jau bija ceļā pretim saules gais­mai. Donovans atvēra muti, lai sauktu, bet tomēr klusēja. Tas trakais, protams, bija jau iepriekš izrēķinājis, cik ir četrpadsmit kubā. Tas izskatījās pēc viņa.

Saule šoreiz dedzināja vēl nežēlīgāk, un Pauels juta, ka viņam neciešami sāk niezēt mugura. Iespējams, ka tās bija tikai iedomas, bet varēja būt arī, ka spēcīgā radiācija jau sajūtama cauri skafandram.

Spīdijs vēroja viņu, vairs neapsveicot ar Džilberta un Salivana savārstījumiem. Pal­dies par to pašu! Bet Pauels neiedrošinājās iet tam pārāk tuvu klāt.

Viņš atradās trīssimt jardu attālumā, kad Spīdijs sāka kāpties atpakaļ, piesardzīgi, soli pa solim — un Pauels palika uz vietas. Viņš nolēca no sava robota pleciem un viegli atsi­tās pret kristālisko pamatu, kristālu grau­diem uzlidojot gaisā.

Viņš turpināja ceļu pa irdeno virsmu, zem viņa kājām slīdēja kristāli. Bija grūti iet ze­mās gravitācijas apstākļos. Pēdas dega kā ugunī. Pār plecu viņš uzmeta skatienu melnajai klints ēnai un saprata, ka ir aizgājis tik tālu, ka nevarēs vairs atgriezties ne pats saviem spēkiem, nedz arī ar tūļīgā robota pa­līdzību. Spīdijs tagad bija viņa vienīgā cerība, un, par to domājot, viņam sažņaudzās sirds.

Diezgan iets! Viņš apstājās.

—   Spīdij! — viņš sauca. — Spīdij!

Slaidais, moderni veidotais robots tur

priekšā brīdi vilcinājās, apstājās, tad atkal sāka kāpties atpakaļ.

Pauels centās runāt pēc iespējas lūdzošā balsī un juta, ka tas izdodas bez izlikšanās.

—   Spīdij, man jātiek atpakaļ ēnā, citādi saule mani nogalinās. Runa ir par dzīvību vai nāvi. Spīdij, palīdzi man!

Spīdijs paspēra soli uz priekšu un apstājās. Robots sāka runāt, bet, izdzirdis viņa vārdus, Pauels ievaidējās. Spīdijs sacīja: «Kad esi slims un miegs tev liegts …» Un tā jopro­jām …

Karstums bija neciešams! Ar vienu aci Pauels pamanīja kādu tuvojamies un it kā ap­reibis apgriezās, bet pārsteigumā sastinga: milzīgais robots, uz kura viņš bija jājis, so­ļoja — soļoja šurp viens, bez jātnieka.

Viņš uzrunāja Pauelu:

—   Piedodiet, saimniek. Es nedrīkstu pār­vietoties bez cilvēka, bet jums draud briesmas.

Protams, Pirmais likums bija pārāks par visu! Bet Pauelam šis sagrabējušais ķēms ne­bija vajadzīgs, viņam bija vajadzīgs Spīdijs! Viņš paspēra dažus soļus tālāk, enerģiski mā­dams un saukdams:

—       Es tev aizliedzu tuvoties! Es tev pavēlu apstāties!