Es Robots

Pauels nometās atkal sēdus uz robota ple­ciem un ar cimdoto roku paplikšķinaja pa sava Gargantija varenajām krūtīm.

—   Aiziet!

—       Hoplā! — Donovans auroja, iespiez­dams papēžus kā piešus robota sānos.

Roboti devās uz priekšu, bet viņu vienmē­rīgo soļu dipoņa bezgaisa telpā nebija dzir­dama, jo plastmasas skafandri nevadīja skaņu. Bija jūtama vienīgi ritmiska šūpoša­nās.

—       Ātrāk, — Donovans kliedza. Bet ritms nemainījās.

—          Par velti, — Pauels atsaucās. — Šīs dzelzs grabažas ir pielāgotas tikai vienam ātrumam. Tu taču nedomā, ka tiem ir selek­tīvie fleksori!

Viņi bija izlauzušies cauri ēnai, un sau­les gaisma izlija pār viņiem kā līdz baltkvē­lei sakaitēta metāla straume.

Donovans neviļus pielieca galvu.

—       Ūū! Vai tās ir iedomas, vai arī tiešām kļūst karsti?

—       Drīz būs vēl karstāk, — atskanēja drūma atbilde. — Neizlaid no acīm Spīdiju!

Robots SPD-13 bija jau tik tuvu, ka to varēja skaidri saredzēt. Viņa graciozais

pludlīnijas ķermenis, atstarodams žilbinošu gaismu, viegli un ātri virzījās uz priekšu pa grubuļaino virsmu. Viņa vārds — Spīdijs jeb «ātrais» bija atvasināts no sērijas nosau­kuma pirmajiem burtiem, bet tas viņam labi piederējās, jo SPD modeļi bija ātrāki no vi­siem, ko ražoja firma «United States Robots and Mechanical Men Corporation».

—   Hei, Spīdij, — Donovans auroja un iz­misīgi māja ar roku.

—  Spīdij! — Pauels sauca. — Nāc šurp!

Attālums starp abiem vīriem un nomaldī­jušos robotu īsā laikā saruka gluži mazs — te, protams, vairāk nopelnu bija Spīdijam nekā Donovana un Pauela vecmodīgajiem, piecdesmit gadus vecajiem «zirgiem», kuri lēni un smagi virzījās uz priekšu.

Viņi jau atradās pietiekami tuvu, lai ievē­rotu, ka Spīdijs savādi streipuļo, gāzelēda­mies te uz vienu, te otru pusi, un, kad Pauels atkal pavicināja ar roku un, grasīdamies vēlreiz pasaukt robotu, cik vien iespējams palielināja sava skafandrā iemontētā kom­paktā radioraidītāja skaņu pastiprinājumu, Spīdijs palūkojās augšup un ieraudzīja tos.

Viņš apstājās un brīdi palika stāvot, tikko manami līgodamies, it kā viegla vējiņa šū­pots.

Pauels iesaucās:

—   Viss kārtībā, Spīdij! Nāc šurp, veco zēn.

Te Pauela radioaustiņās pirmo reizi ieska­nējās Spīdija balss.

Viņš teica:

—   Braši! Iesim rotaļās. Tu ķersi mani, es ķeršu tevi; nekāda mīla mūs nespēs šķirt. Jo esmu maza gundega, jauka, maza gundega. Urā!

Apsviedies uz papēža, Spīdijs tādā ātrumā aizdrāzās atpakaļ, ka sakusušo putekļu kami zem viņa kājām pašķīda uz visām pusēm.

Pēdējie vārdi, ko viņš aizjoņojot sacīja, bija:

«Zem lielā ozola aug maza puķīte…», ku­rus pavadīja ērmoti metāliski klikšķi, kas, iespējams, bija robota žagošanās.

Donovans vārgā balsī ieteicās:

—   Kur gan viņš ir dzirdējis Džilberta un Salivana dzejoļus? Klau, Greg, viņš … viņš ir piedzēries, vai kaut kas tamlīdzīgs.

—   Ja tu man nebūtu to sacījis, — Pauels sarūgtināts atteica, — es laikam nekā ne­būtu ievērojis. Ejam atpakaļ pie klints, ci­tādi es izcepšu.

Pēc brīža Pauels pārtrauca sasprindzināto klusumu.

—  Vispirms, — viņš sacīja, — Spīdijs nav piedzēries, — vismaz ne tā, kā cilvēks, jo viņš ir robots un roboti nepiedzeras. Bet kaut kas ar viņu nav kārtībā, un tas ir tas pats, kas cilvēkam reibums.

—   Manuprāt, viņš ir piedzēries, — Dono­vans pārliecināti noteica. — Un es zinu tikai vienu: viņš domā, ka mēs ejam rotaļās ar viņu. Bet mēs to nedarām. Tas mums ir dzī­vības vai drausmīgas nāves jautājums.

—       Labi. Nesteidzies. Robots ir tikai robots. Ja mums izdosies noskaidrot, kas te īsti par vainu, tad varēsim to novērst un tur­pināt ceļu.

—       Ja mums izdosies… — Donovans īgni izmeta.

Pauels nepievērsa tam uzmanību.

—        Spīdijs ir lieliski pielāgots normāliem Merkurija apstākļiem. Bet šis te apvidus …— un viņš apvilka ar roku gaisā plašu loku, — ir pavisam īpatns. Te meklējams atrisinā­jums. No kurienes, piemēram, uzradušies šie kristāli? Tie varēja izveidoties, kādam šķid­rumam lēni atdziestot; bet kur gan gadījies tik karsts šķidrums, ka tas varēja atdzist Merkurija saulē?

—       Vulkāniskā darbība, — Donovans tūlīt ieminējās, un Pauels viss saspringa.

—       Ar bērna muti runā patiesība … — viņš izdvesa un kādas piecas minūtes klusēja.

Tad viņš jautāja:

—       Paklau, Maik, ko tu sacīji Spīdijam, kad sūtīji viņu pēc selēna?

Donovans bija pārsteigts.

—       Pie joda, nezinu. Es vienkārši pateicu, lai viņš atnes selēnu.

—       Jā, tas ir skaidrs. Bet kā tu to pateici? Mēģini atcerēties vārdu pa vārdam.

—       Es sacīju …. ahā … es teicu: «Spīdij, mums ir vajadzīgs selēns. Tu to atradīsi tajā un tajā vietā. Ej un atnes to.» Tas ir viss. Kā tu domā, kas man vēl bija jāsaka?

—       Vai tu nepateici, ka tas ir ļoti svarīgi un steidzami?

—  Kāpēc lai es to būtu teicis? Tas bija pa­rasts uzdevums.

Pauels nopūtās.

—  Tagad vairs neko nevar līdzēt — bet mes nu esam vienreiz sprukās.