Es Robots

—   Nav dota pavēle, — Pauels strupi at­bildēja. Viņš atgriezās pie pirmā robota un uzsita tam pa krūtīm. — Hei! Vai tu dzirdi mani?

Milža galva lēni noliecās un acis pievērsās Pauelam. Tad atskanēja griezīga, ķērkstoša balss, kas atgādināja vecu fonogrāfu:

—   Jā, saimniek.

Pauels, drūmi iesmējies, sacīja Donova- nam:

—       Vai saprati? Tolaik tikai sāka ražot pir­mos runājošos robotus un tā vien likās, ka uz Zemes aizliegs izmantot robotu darbu. Konstruktori cīnījās pret to tādējādi, ka iemontēja šais nolādētajās mašīnās uzticīgu vergu instinktus.

—       Bet tas neko nelīdzēja, — Donovans no­rūca.

—        Protams, ka ne. Tomēr viņi centās. — Viņš atkal pievērsās robotam. — Piecelies!

Robots lēni uzslējās kājās, un Donovans, kaklu izstiepis un lūpas urskulī savilcis, klusi iesvilpās.

Pauels jautāja robotam:

—   Vai tu vari iziet virspusē — saulē?

Sekoja pārdomu brīdis — robota smadze­nes darbojās lēni. Tad atskanēja atbilde:

—   Jā, saimniek.

—   Labi. Vai tu zini, kas ir jūdze?

Atkal pārdomu brīdis un vēl viena gausa atbilde:

—   Jā, saimniek.

_— Tad mēs tevi izvedīsim virspusē un pa­radīsim virzienu. Tu noiesi kādas septiņ­padsmit jūdzes un kaut kur tajā apvidū sa­stapsi citu robotu, mazāku par tevi. Vai sa­prati?

— Jā, saimniek.

—       Tu uzmeklēsi šo robotu un liksi viņam atgriezties. Ja viņš liegsies to darīt, tu atve­dīsi viņu ar varu.

Donovans paraustīja Pauelu aiz piedur­knes.

—  Kāpēc tu viņu nesūti tieši pēc selena?

—       Tāpēc, ka mums jādabū rokā Spīdijs, tu nesapraša. Gribu zināt, kas ar to noti­cis. — Tad viņš, pagriezies pret robotu, teica: — Labi, seko man.

Robots nepakustējās, bet viņa balss nodār- dināja:

—       Atvainojiet, saimniek, bet to es nevaru. Jums vispirms jāsēžas man mugurā.

Viņa neveiklās rokas spēji sasitās kopā un strupie pirksti cieši saāķējās, tā ka izveido­jās kaut kas līdzīgs kāpslim.

Pauels brīdi raudzījās viņā, tad sāka kni­bināt ūsas.

Donovans iepleta acis.

—       Mums vajadzēs jāt uz viņiem? Kā zir­gos?

—       Acīmredzot. Tikai nezinu, kādēļ. Man nav skaidrs … Nē, tomēr ir skaidrs. Es jau tev stāstīju: tajos laikos plaši reklamēja, ka roboti neapdraud cilvēka drošību. Laikam ra­žotāji ir centušies garantēt robotu nekaitī­gumu, neļaujot tiem spert ne soli bez sava «ziloņu dzinēja» uz muguras. Ko nu lai da­rām?

—       Es tieci par to domāju, — Donovans nomurmināja. — Mēs nevaram iziet virs­pusē — ne ar, ne bez robota. Ak dievs … — viņš uztraukumā divas reizes nokniukšķināja pirkstu kauliņus. — Dod šurp to karti. Ne jau velti pētīju to veselas divas stundas. Šīs taču ir raktuves. Kādēļ gan nevaram izman­tot tuneļus?

Raktuves uz kartes bija atzīmētas ar melnu aplīti, un gaišās punktētās tuneļu līnijas vi­jās ap to, izveidodamas kaut ko līdzīgu zir­nekļa tīklam.

Donovans pētīja apzīmējumus kartes apakšmalā.

—   Skaties, — viņš teica, — mazie melnie punktiņi rāda, kur ir izejas uz virspusi, un viena atrodas apmēram trīs jūdžu attālumā no selēna ezera. Te ir numurs 13a —■ viņi gan būtu varējuši rakstīt mazliet lielākus ci­parus. Ja roboti zina šo ceļu …

Pauels uzdeva šo jautājumu robotam un saņēma gausu atbildi:

—   Jā, saimniek.

—   Ņem savu skafandru, — Pauels apmie­rināts teica.

Viņi abi pirmo reizi uzvilka savus jaunos skafandrus — vēl vakar, ierodoties uz Mer- kurija, viņi nemaz nebija gatavojušies tos lietot — un mēģināja kustināt rokas un kā­jas neērtajā ietērpā.

Šie skafandri bija krietni apjomīgāki un daudzkārt neizskatīgāki par parastajiem kosmonautu ietērpiem, bet toties nesalīdzi­nāmi vieglāki, jo tajos nebija metāla daļu. Izgatavoti no karstumizturīgas plastmasas ar ķīmiski apstrādāta korķa slāņiem un ap­gādāti ar ierīcēm, kas uztur gaisu pilnīgi sausu, skafandri varēja savas divdesmit mi­nūtes spītēt Merkurija saules nāvējošai ver­smei. Un vēl minūtes piecas vai desmit ta valkātāja dzīvība bija kaut cik drošībā.

Robots joprojām vēl turēja rokas kopa, vei­dodams kāpsli, un neizrādīja ne mazāko iz­brīnu par Pauela ērmoto izskatu.

Pauels dobjā balsī uzsauca robotam pa ra­dio:

—   Vai tu vari mūs nogādāt uz 13.a izeju?

—  Jā, saimniek.

«Jauki,» Pauels nodomāja, «lai viņi nav vadāmi pa radio, toties ir pielāgoti radiosig­nālu uztveršanai.»

—    Kāp kādam mugurā, Maik, — viņš teica Donovanam.

Pauels iecēla kāju improvizētajā kāpslī un uzrausās augšā. Sēdeklis bija ērts: šim no­lūkam robotam bija izveidota kupraina mu­gura un uz katra pleca — pasekla bedrīte «jātnieka» kājām, bez tam robotam bija stipri garas «ausis», kuru uzdevums tagad kļuva skaidrs.

Pauels satvēra robota ausis un pagrozīja tā galvu.

Robots tūļīgi apgriezās.

—   Dosimies nu ceļā, Makdaf!

Taču Pauelam nebija priecīgi ap sirdi.

Soļojot lēni, ar mehānismu precizitāti, milzu roboti devās cauri durvju ailei, kur viņu gal­vas gandrīz skāra palodu, tā ka abiem vīriem vajadzēja steigšus pieliekties. Milžu nestei­dzīgie soļi vienmuļi aizdunēja pa šauru gai­teni, līdz beidzot viņi nonāca gaisa slūžu telpā.