Es Robots

Garais bezgaisa tunelis, kas aizstiepās tā­lumā, atgādināja Pauelam, kādu milzīgu darbu bija paveikusi Pirmā ekspedīcija, kas ar lempīgiem robotiem un primitīviem lī­dzekļiem te bija likusi visam pamatus. Kaut arī ekspedīcija cieta neveiksmi, šī neveiksme bija vairāk vērts nekā viena otra tā saucamā veiksmīgā ekspedīcija Saules sistēmā.

Roboti vilkās uz priekšu, ne uz brīdi ne­mainīdami ātrumu un ne par sprīdi nepagari­nādami soli.

Pauels sacīja:

—   Ievēro, ka tuneļi laistās vienās ugunīs un tajos ir normāla Zemes temperatūra. Iespējams, ka tas tā ir bijis visus šos desmit gadus, kamēr te nav neviena cilvēka.

—  Kā tas iespējams?

—   Lēta enerģija, vislētākā Saules sistēmā. Saules enerģija, kā jau tu zini, šeit, Merku- 1 rija saules pusē, — tas ir varens spēks! Tā­dēļ jau stacija ir uzcelta saules apspīdētā vietā, bet nevis kalna paēnā. Tā ir spēcīgs enerģijas pārveidotājs. Siltums tiek pār­vērsts elektrībā, gaismā, mehāniskajā ener­ģija un kādā vien vēlies; tā stacija vienlai­cīgi ražo enerģiju un pati sevi atdzesē.

—   Paklau, — Donovans sacīja, — tas viss ir ļoti pamācoši, bet vai mēs tomēr neva­rētu runāt par kaut ko citu. So enerģijas

pārveidošanas procesu, kuru tu pieminēji, starp citu, veic galvenokārt fotoelementi. Bet par tiem man pašlaik nemaz negribētos domāt.

Pauels kaut ko noburkšķēja, un, kad Do­novans pēc īsa klusuma brīža atkal ierunā­jās, saruna ņēma gluži citu virzienu.

—       Paklau, Greg. Kas galu galā ir noticis ar Spīdiju? Es netieku gudrs.

Nav viegli paraustīt plecus skafandrā, bet Pauels tomēr to mēģināja.

—        Nezinu, Maik. Saproti, viņš pilnīgi at­bilst Merkurija apstākļiem. Karstums viņam nekaitē nenieka, viņš ir konstruēts nelielai gravitācijai un var pārvietoties šķēršļotā ap­vidū. Viss ir paredzēts — vismaz tam tā va­jadzētu būt.

Iestājās klusums. Šoreiz tas ieilga.

—   Saimniek, — robots sacīja, — esam klāt.

—        Ko? — Pauels uztrūkās kā no viegla snaudiena. — Jā, iznes mūs laukā no šejie­nes — virspusē.

Viņi atradās mazā telpā, kas bija tukša, pussagrauta un bez gaisa.

Donovans bija iededzinājis kabatas bate­riju un pētīja sienas augšdaļā izsistā cau­ruma robainās malas.

—       Meteorīts? Kā tev šķiet? — viņš vai­cāja.

Pauels paraustīja plecus.

—       Vilks viņu rāvis! Tas nav svarīgi. Do­damies laukā.

Stāva, melna bazalta klints šķautne aiz­sedza sauli, un viņus apņēma šīs bezgaisa

pasaules naksnīgi melnā ēna. Tā pletās vis­apkārt un tad piepeši izbeidzās, kā ar nazi nogriezta, un tālāk sākās neskaitāmo ak­meņainā virsmā izkaisīto kristālu neciešami gaišais starojums.

—   Zvēru pie kosmosa! — Donovanam no pārsteiguma aizrāvās elpa. — Gluži kā sniegs.

Tas tiešām atgādināja sniegu. Pauela ska­tiens pārslīdēja Merkurija zaigojošai, gru­buļainai virsmai līdz pašam apvārsnim, un viņš samiedza acis no varenā mirdzuma. « — Tas laikam ir kāds savāds apvidus, — viņš teica. — Merkurija virsmas atstarošanas koeficients parasti ir zems, un gandrīz visu planētu klāj pelēks pumeks. Apmēram tā kā uz Mēness. Bet ir gan te skaisti, vai ne?

Laime, ka viņu sejsegi bija apgādāti ar gaismas filtriem. Lai cik skaisti te būtu, taču, skatoties saulē caur parasto stiklu, viņi jau pusminūtes laikā būtu zaudējuši redzi.

Donovans palūkojās termometrā, kas bija piestiprināts pie skafandra piedurknes.

—   Apžēliņ, rāda astoņdesmit grādu!

Pauels paskatījās savējā un noteica:

—   Jā-ā. Drusku tā kā būtu par daudz. At­mosfēra, saproti?

—   Uz Merkurija? Vai tu esi jucis?

—   Merkurijs nav gluži bez gaisa ap­valka, — Pauels izklaidīgi paskaidroja. Ne­veikliem skafandra ieskautiem pirkstiem viņš centās sejsegam pierīkot stereotālskati. — Tā virsmu klāj plāna miglas kārtiņa — visgais­tošāko elementu un savienojumu tvaiki, kuri ir pietiekami smagi, lai Merkurija gravita- cijas spēks tos aizturētu. Tie ir: selēns, jods, dzīvsudrabs, gallijs, nātrijs, bismuts, gais­tošie oksīdi. Nokļūstot ēnā. tvaiki konden­sējas', izdalīdami siltumu. Tas viss atgādina milzu pārtvaicēšanas katlu. Uzspīdini kaba­tas bateriju, tad tu redzēsi, ka klints sienu klāj kāda sēra savienojuma sarma vai var­būt dzīvsudraba rasa.

—  Tas nav svarīgi. Mūsu skafandri spēj izturēt daudz vairāk nekā tos nožēlojamos astoņdesmit grādus.

Pauels beidzot piestiprināja stereotālskati un tagad izskatījās pēc ragaina gliemeža.

Donovans saspringti gaidīja.

—   Vai tu ko redzi?

Viņa biedrs neatbildēja tūlīt, bet, kad ieru­nājās, tā balsī jautās satraukums un bažas:

—   Pie apvāršņa redzams melns plan­kums — iespējams, ka tas ir selēna ezers. Tam jābūt tur. Bet Spīdiju es neredzu.

Pauels, instinktīvi tiekdamies labāk saska­tīt apkārtni, uzrausās kājās un balansēdams nostājās robotam uz pleciem. Kājas plati ieplētis un cieši vērdamies uz priekšu, viņš sacīja:

—  Man šķiet … Man šķiet … Jā, tas no­teikti ir viņš. Nāk šurp.

Donovans raudzījās uz turieni, kur Pauels rādīja ar pirkstu. Viņam nebija stereotāl- skata, tomēr viņš saskatīja mazu kustīgu punktiņu, kas melnoja uz zaigojošo kristālu fona.

—       Es viņu redzu, — viņš iebrēcās. — Ejam uz priekšu!