Bieži atcerējos cilvēkus no šīs agrākās dzīves, un dīvainā kārtā tie nāca un gāja arī manā jaunajā dzīvē. Piemēram, bīskaps Morhauzs. Kad mūsu slepenā organizācija bija izvērsusies, mēs viņu veltīgi nomeklējāmies. Viņš bija vadāts no vienas vājprātīgo patversmes uz otru. Mēs izsekojām viņa gaitām no valsts vājprātīgo nama Napā līdz Stoktonai un no turienes uz Agnjūzu Santa Klāras ielejā. Te pēdas izgaisa. Ziņojuma par viņa nāvi nebija. Likās, viņam kaut kā laimējies izbēgt. Man nebija ne jausmas, kādos šausmīgos apstākļos es viņu vēlreiz redzēšu nejauši .pazibam Čikāgas Komūnas trakajā virpulī.
Džeksonu, kas bija zaudējis roku Sjeras vērptuvēs un kas bija par cēloni tam, ka es kļuvu revolucionāre, vairs neesmu satikusi. Tomēr mēs visi zinām, ko viņš izdarīja pirms nāves. Viņš nepieslējās revolucionāriem. Sarūgtināts par savu likteni, pastāvīgi domādams par nodarīto netaisnību, viņš kļuva anarhists — ne filozofs, bet īsti dzīvniecisks, naida un atriebes alku pilns anarhists. Viņa atriebe bija drausmīga. Naktī, kad visi gulēja, viņš, par spīti sargiem, iezagās Pertonveitu pilī un uzspridzināja to. Neviens neizglābās, pat sargi ne. Un cietumā, kur viņš gaidīja uz spriedumu, viņš nosmacēja sevi zem segām.
Pavisam citāds liktenis nekā Džeksonam bija Dr. He- merfīldam un Dr. Bolingfordam. Abi cītīgi kalpoja saviem maizestēviem un tika atbilstoši atalgoti ar baznīcas pre- lātu pilīm, kur tie dzīvo vēl tagad pilnā mierā ar visu pasauli. Abi ir oligarhijas piekritēji, abi kļuvuši visai resni.
— Dr. Hemerfīlds, — kā Ernests izsacījās, — ir guvis lielus panākumus, pierādot ar savu metafiziku, ka dievs sankcionējis Dzelzs papēdi; viņš ietilpinājis tanī ari daiļuma pielūgšanu un Hekeļa «bezveidīgo» cilvēkā padarījis neesošu. Dr. Bolingfords atšķiras no viņa tikai ar to, ka piešķīris oligarhu dievam vēl vairāk gāzveidības un padarījis to vēl bezveidīgāku.
Lielu pārsteigumu mums visiem sagādāja Piters Done- lijs, Sjeras vērptuvju nožēlojamais priekšstrādnieks, ar ko es iepazinos, vācot ziņas par Džeksona nelaimes gadījumu. Tūkstoš deviņsimt astoņpadsmitajā gadā es piedalījos kādā «Frisko sarkano» sanāksmē. Tā bija baismīgākā, negantākā un nežēlīgākā no mūsu kaujas grupām. īstenībā tā nemaz neietilpa mūsu organizācijā. Tās locekļi bija fanātiķi, bezprāši. Sādu noskaņojumu mēs neriskējām kultivēt. Tomēr, kaut šī grupa nebija mūsējā, mēs uzturējām ar to draudzīgas attieksmes. Mani tonakt pie viņiem noveda ārkārtīgi svarīgs jautājums. Starp daudzajiem vīriešiem es viena biju bez maskas. Kad biju nokārtojusi jautājumu, kas mani bija šeit atvedis, kāds grupas loceklis mani pavadīja. Tumšajā gaitenī viņš aizdedza sērkociņu, pacēla pie savas sejas un atvilka masku. Es saskatīju uz mirkli ciešanu izvagoto PItera Donelija seju. Tad sērkociņš apdzisa.
— Es tikai gribēju, lai jūs mani pazīstat, — viņš tumsā sacīja. — Vai jūs vēl atceraties ģenerāldirektoru Dallasu?
Es pamāju. Es labi atcerējos Sjeras vērptuvju vadītāju ar lapsas seju.
— To es nokniebu pirmo, — Donelijs lepni paziņoja,
— tūliņ, kā pārnācu pie sarkanajiem.
— Kā tas gadījies, ka jūs esat šeit? — es vaicāju.
— Kur jūsu sieva un bērni?
— Pagalam, — viņš atbildēja. — Tas ir iemesls. Nē,— viņš strauji turpināja, — tā nav atriebšanās par viņiem. Viņi nomira mierīgi savās gultās — slimībā, zināt, cits pēc cita. Kamēr viņi bija dzīvi, man bija saistītas rokas. Bet tagad, kad viņu vairs nav, es atriebjos par saviem zaudētajiem spēka gadiem. Reiz es biju Pīters Donelijs, nožēlojams priekšstrādnieks. Šonakt es esmu «Frisko sarkanais» Nr. divdesmit septiņi. Nāciet, es tagad izvedīšu jūs ārā!
Vēlāk uzzināju par viņu vairāk. Viņš nebija daudz samelojis, sacīdams, ka visi viņējie pagalam. Tomēr viens, dēls Timotejs, bija dzīvs, kaut gan miris tēvam, jo kalpoja
Dzelzs papēža algotņu karaspēkā.