Nākamie astoņpadsmit mēneši bija laimīgākais laiks manā mūžā, ko esmu pavadījusi ar Ernestu. Sinī laikā mēs nekad nebijām šķirti. Vēlāk, kad atgriezāmies sabiedrībā, mums bieži nācās šķirties. Tikpat nepacietīgi kā es tagad gaidu uzliesmojam nākamo revolūciju, tā tanī naktī gaidīju Ernestu. Tik ilgi nebiju viņu redzējusi, un domas par iespējamiem kavēkļiem vai kļūdīšanos mūsu plānos, kas aizturētu viņu cietumā, laupīja man gandrīz pratu. Stundas līdzinājās gadsimtiem. Es biju pilnīgi viena. Bīdenbahs un trīs jaunieši, kas mita mūsu slēptuvē, bija devušies kalnos, pamatīgi bruņoti un gatavi uz visu. Tonakt, man šķiet, visā valstī neviens biedrs neatradās slēptuvē.
Kad, ausmai tuvojoties, debesis jau sāka bālēt, es izdzirdu augšā signālu un atbildēju tam. Tumsā es gandrīz apskāvu Bīdenbahu, kas pirmais nolaidās lejā, bet jau pēc mirkļa atrados Ernesta rokās. Mana pārvēršanās bija tik pilnīga, ka man, kā es tanī brīdī manīju, vajadzēja saņemt visus gribasspēkus, lai kļūtu agrākā Eva Everharda ar tās agrāko smaidu, agrāko izturēšanos, agrāko runas veidu un balsi. Tikai ar lielām pūlēm es varēju atsaukt savu agrāko «es». Man bija grūti aizmirsties pat uz acumirkli, tik automātiska un valdonīga bija manis radītā jaunā personība.
Mazajā telpā es ieraudzīju Ernesta seju uguns gaismā. Ja nu vienīgi cietuma radītais bālums, citas pārmaiņas nebija saskatāmas — vismaz svarīgas ne. Viņš bija tas pats mīlas pilnais virs un varonis, lomer viņa seja bija radušās dažas askētiskas līnijas. Tās viņam gan labi piederējās, jo piešķīra zināmu izsmalcinātu cēlumu nevaldāmajai dzīves spara pārpilnībai, kas izpaudās viņa vaibstos. Viņš izskatījās mazliet nopietnāks nekā agrāk, bet smaids joprojām rotaļājās viņa acīs. Viņš svēra divdesmit mārciņu ma'zāk, tomēr viņa ķermeņa stāvoklis bija lielisks. Visā cietuma laikā viņš bija nodarbojies ar fiziskiem vingrinājumiem, un viņa muskuļi bija kā no dzelzs. Viņa veselība tiešām bija labāka nekā pirms apcietināšanas.
Pagāja vairākas stundas, iekāms viņa galva atlaidās spilvenā un es iežūžoju viņu miegā. Man pašai miegs nenāca. Biju pārāk laimīga — man jau arī nebija aiz muguras bēgšana no cietuma un ilgais jājiens.
Kamēr Ernests gulēja, es pārģērbos, sasukāju matus citādi un kļuvu atkal par savu jauno, negribēto «es». Kad Bīdenbahs un pārējie biedri pamodās, mēs kopīgi sagudrojām mazu sazvērestību. Viss bija kārtībā, mēs sēdējām tanī alas daļā, kas nederēja reizē par virtuvi un ēdamistabu, kad Ernests atvēra durvis un ienāca. Šinī mirklī Bīdenbahs uzrunāja mani par Mēriju — un es pievērsos viņam un atbildēju. Tad es ziņkāri palūkojos Ernestā, kā to darītu jauns biedrs, pirmo reizi ieraugot atzītu revolūcijas varoni. Ernesta skatiens pārslīdēja man pāri un, nepacietīgi pētīdams, pārlūkoja telpu. Nākamā mirklī mani kā Mēriju Holmsu iepazīstināja ar viņu.
Lai maldi būtu pilnīgi, uz galda bija lieks šķīvis, un, kad mēs apsēdāmies, viens krēsls palika neaizņemts. Es vai iekliedzos priekā, manot Ernesta pieaugošo nemieru un nepacietību. Beidzot viņš vairs nenovaldījās.
— Kur ir mana sieva? — viņš strupi uzprasīja.
— Viņa vēl guļ, — es atbildēju.
Tas bija kritisks mirklis. Tomēr mana balss skanēja sveši, un viņš to nepazina. Sākām ēst. Es runāju daudz un jūsmīgi, kā mēdz runāt varoņu pielūdzējas, un viņš taču neapstrīdami bija varonis. Es sasniedzu sajūsmas un dievināšanas augstāko pakāpi un, iekāms viņš paspēja uzminēt manu nodomu, metos viņam ap kaklu un noskūpstīju uz lūpām. Viņš atbīdīja mani, ciktāl viņa roka sniedza, un vērās manī apmulsis un sapīcis. Četri vīrieši sāka skaļi smieties un paskaidroja notikušo. Sākumā Ernests negribēja ticēt viņu paskaidrojumiem. Viņš mani vērīgi aplūkoja, it kā jau noticēja, tad pakratīja galvu un atkal sāka šaubīties. Tikai tad, kad es kļuvu agrākā Eva Everharda un iečukstēju viņam ausī noslēpumus, ko tikai mēs abi vien zinājām, viņš atzina mani par savu sievu.
Vēlāk dienā viņš mani apskāva, stipri apmulsis, un runāja par poligāmām izjūtām.
— Tu esi mana Eva, — viņš sacīja, — un tomēr tu esi arī cita. Tu iemieso divas sievietes, un tāpēc tu esi mans harēms. Nu es vismaz esmu drošs, ka man nebūs grūti iegiīt Turcijas pavalstniecību,
Dzīve mūsu slēptuvē aizritēja man ļoti laimīgi. Protams, mēs strādājām ilgi un nopietni, bet mēs strādājām kopīgi. Mēs bijām abi kopā astoņpadsmit brīnišķīgus mēnešus, bet nebijām vientuļi, jo pastāvīgi nāca un gāja kustības vadītāji un ierindas biedri — dīvainas balsis no intrigu un revolūcijas aizkulisēm, viņi mums sniedza jaunas ziņas par plāniem un cīņām visā frontē. Bija arī daudz joku un prieka.