Mēs nebijām tikai drūmi sazvērnieki. Mēs gan strādājām grūti un cietām daudz, aizpildījām robus mūsu rindas un turpinājām cīņu, bet, par spīti bīstamajam darbam, mēs atradām laiku jautrībai un mīlai. Mūsu vidū bija mākslinieki, zinātnieki, studenti, mūziķi un dzejnieki; šinī alā valdīja augstāka un izsmalcinātāka kultūra nekā oligarhu pilīs un brīnumpilsētās. īstenībā daudzi mūsu biedri palīdzēja izdaiļot šīs brīnumpilsētas.
Mēs nesēdējām tikai slēptuvē vien. Nakti mēs bieži devāmies izjājienos pa kalniem, pie tam pastāvīgi ar Viksona zirgiem. Ja viņš būtu zinājis, cik daudz revolucionāru jājuši ar viņa zirgiem! Mēs pat rīkojām ekskursijas uz attālākiem, mums pazīstamiem apvidiem, kur uzturējāmies visu dienu, izjādami rītausmā un atgriezdamies mājās, krēslai iestājoties. Mēs lietojām arī Viksona krējumu un sviestu,
Tiešām — mums bija drošs patvērums. Jau minēju, ka to atklāja tikai vienu vienīgu reizi, un tāpēc man jāizstāsta jaunā Viksona nozušanas noslēpums. Tagad, kad viņš miris, varu brīvi par to runāt.
Kādā no augšas neredzamā alas stūrī dažas stundas dienā iespīdēja saule. Mēs te bijām sabēruši daudz smilšu no upes gultnes, un tā te bija radīta patīkama, sausa un silta sauļošanās vietiņa. Kādu pēcpusdienu es te sēdēju, pa pusei iesnaudusies, ar Mendenhola dzejoļu krājumu klēpī.
Mani izbiedēja zemes pika, kas nokrita pie manām kājām. Tad es izdzirdu augšā troksni, un nākamā mirklī manā priekšā atradās jauns vīrietis, kas nošļūca pa stāvo sienu. Tas bija Filips Viksons, ko es, protams, toreiz nepazinu. Viņš nolūkojās manī vēsi un pārsteigumā klusi iesvilpās. -
— Tā, — viņš noteica, bet tad noņēma cepuri un sacīja: — Lūdzu piedošanu, es necerēju te kādu sastapt.
Es nebiju tik aukstasinīga. Māksla izmantot situāciju kritiskos mirkļos man vēl bija sveša. Vēlāk, kad strādāju kā starptautiska spiedze, līdzīgā gadījumā es nebūtu rīkojusies tik neveikli. Tagad es uzlēcu kājās un devu brīdinājuma signālu.
— Kāpēc jūs tā darāt? — viņš jautāja, asi paveroties manī.
Viņš noteikti nebija domājis alā kādu sastapt, kad kāpa lejup, to es atvieglota konstatēju.
— Un ko jūs domājat, kādā nolūkā es to darīju? — es atjautāju. Tolaik es tiešām biju neveikla.
— To es nezinu, — viņš atbildēja, papurinot galvu.
— Varbūt jums te tuvumā ir draugi. Šā vai tā, jums jāsniedz man daži paskaidrojumi. Man tas viss nepatīk. Jūs esat nelikumīgi ienākuši svešā īpašumā. Šī zeme pieder manam tēvam …
šinī mirklī Bīdenbahs, kas vienmēr bija pieklājīgs un laipns, klusu ieteicās aiz viņa muguras:
— Rokas augšā, jaunais džentlmeni
Jaunais Viksons pacēla rokas un pavērsās pret Biden- bahu, kas turēja rokās automātisko revolveri. Viksons nezaudēja aukstasinību.
— Oho, — viņš noteica, — revolucionāru perēklis un īsts lapseņu midzenis, kā man šķiet. Nu, ilgi tas nevilksies, to es jums varu apgalvot.
— Varbūt jūs paliksiet šeit pietiekami ilgi, lai varētu šo apgalvojumu vēlreiz apsvērt, — Bīdenbahs mierīgi atbildēja. — Tikmēr es jūs lūgšu ienākt iekšā.
— Iekšā? — Jauneklis bija patiešām pārsteigts.^— Vai jums te ir katakombas? Esmu dzirdējis par tādām.
— Nāciet un apskatiet, — Bīdenbahs atbildēja, apbu- iosi akcentēdams vārdus.
— Bet tas ir pret likumu, — otrs protestēja.
— Jā, pret jūsu likumu, — terorists uzsvērti atbildēja. — Jūs tomēr varat man ticēt: pēc mūsu likumiem tas ir atļauts. Jums jāpierod pie tā, ka te jūs esat citā pasaulē, kur nav tās apspiešanas un varmācības, pie kuras jūs esat pieradis.
— Tur vismaz iespējams jautājumus iztirzāt, — Viksons nomurmināja.
— Tad palieciet šeit, iztirzāsim tos!
Jauneklis iesmējās un sekoja savam sagūstītājam. Viņu Ieveda iekšējā telpā un pielika kādu jaunu biedru par sargu, kamēr mēs virtuvē apspriedām, ko darīt.
Bīdenbahs ar asarām acīs pastāvēja uz to, ka Vikso- nam jāmirst, un atvieglots nopūtās, kad mēs pārbalsojām viņa drausmīgo priekšlikumu. No otras puses, mums ne- uaca ne prātā ļaut jaunajam oligarham aizbēgt.
— Es jums pateikšu, ko mēs darīsim, — Ernests sacīja. — Paturēsim viņu šeit un pāraudzināsim!
— Tad es pieprasu tiesības mācīt viņam jurisprudenci, — Bīdenbahs izsaucās.
Visi smiedamies pieņēma šo ierosinājumu. Mēs nolēmām paturēt Filipu Viksonu par gūstekni un mācīt viņam mūsu etiķu un socioloģiju. Tomēr vispirms bija veicams cits darbs. Visas jaunā oligarha pēdas bija jāizdzēš. Uzdevums izdzēst zīmes, ko Viksons, lejup rāpjoties, bija atstājis drupanajā sienā, krita Bīdenbaham, kas, virvē piesējies, cītīgi nostrādāja visu dienu, līdz nekas vairs nebija manāms. Tāpat nepametām nekādas pēdas arī no alas līdz gravai.