Dzelzs papēdis

XIX NODAĻA PĀRVĒRTĪBA

«Tev pilnīgi jāpārvēršas,» Ernests man rakstīja. «Tu nedrīksti būt tā, kas esi. Tev jākļūst par citu sievieti, jā­maina ne vien apģērbs, bet arī āda. Tev tā jāpārvēršas, lai pat es Tevi nepazītu, — jāpārvērš sava balss, savi žesti, savas paražas, sava izturēšanās, sava gaita, viss.»

Es paklausīju šai pavēlei. Ik dienas es stundām ilgi pulējos paslēpt veco Evu Everhardu tanī sievietē, par kuru tagad sauksies mans jaunais «es». Tikai pēc ilgas vin­grināšanās es varēju atzīmēt dažus panākumus. Balsi es vingrināju gandrīz nepārtraukti, kamēr tā automātiski atdarināja mana jaunā «es» stingro toni. Automātiska ieju- sanās lomā bija absolūti nepieciešama. Vajadzēja tā iedzī- volies, lai varētu piekrāpt arī sevi, ja vajadzīgs. Tas at­gādināja jaunas valodas, teiksim, franču valodas mācīša­nos. Sākumā runāšana franču valodā ir kaut kas apzi­nāts, tas ir gribas akts. Skolēns domā mātes valodā un tulko franciski vai lasa franciski un, lai saprastu, pār­tulko. Vēlāk, ieguvis stingrus pamatus, skolēns lasa, rak­sta un domā franciski, nemeklēdams vairs palīdzību mā-ļ tes valodā.

Tāpat tas bija ar mūsu lomām. Mums vajadzēja tik ilgi; vingrināties, kamēr izvēlētā loma pārgāja miesā un asi-: nīs, un būtu vajadzīga modra un stipra griba, lai atklātu sākotnējo «es». Protams, sākumā tie visi bija neveikli mēģinājumi. Mēs radījām jaunu mākslu, un tur daudz kas bija vēl atklājams. Tomēr mums bija panākumi, mēs kļu­vām par meistariem savā mākslā un savācām veselu krā­jumu paņēmienu un labu palīglīdzekļu. Šis krājums kļuva par zināma veida mācības grāmatu un labi noderēja re­volūcijas skolā.[80]

Ap to laiku nozuda mans tēvs. Mēs vairs nesaņēmām viņa vēstules, kas līdz šim pienāca regulāri. Viņš vairs nerādījās mūsu dzīvoklī Pelstrītā. Mūsu biedri meklēja viņu visur. Mūsu slepenie izlūki pārmeklēja visus cietu­mus valstī. Tomēr viņš bija tik pilnīgi pazudis, it kā būtu zemē iegrimis, un līdz pat šim laikam nekas nav zināms par viņa galu.[81]

Es pavadīju sešus mēnešus vientulībā savā patvertnē,! bet neturēju rokas klēpī. Mūsu organizācijai bija panā-i kumi, un vienmēr saradās veseli kalni veicama darba. Ernests un pārējie līderi sniedza mums no cietumiem no­rādījumus, kas darāms, un mūsu uzdevums bija tos

l/pildīt. Vajadzēja noorganizēt mutvārdu propagandu, no- organizēt slepenās aģentūras sistēmu ar visiem tās sa­zarojumiem, ierīkot mūsu slepenās spiestuves, izbūvēt iiuisu apakšzemes satiksmes ceļus, kas saistītu kopā mūsu noskaitāmās patvēruma vietas, un radīt- jaunas slēptuves tur, kur trūka kāda posma tanī ķēdē, kas ietvēra visu valsti.

Kā jau teicu, darbam nebija gala. Pēc sešiem mēne­šiem manu vientulību pārtrauca divu biedru ierašanās, l īs bija jaunas meitenes, drosmīgas brīvības mīlētājas: l.ora Pētersone, kas nozuda tūkstoš deviņsimt divdesmit otrajā gadā, un Kēte Bīrsa, kas vēlāk apprecēja Dibuā[82]un vēl tagad ir mūsu vidū, pacēlusi acis uz rītdienas Miuli, kas nesīs jaunu laikmetu.

Abas jaunās meičas ieradās briesmu, baismu un pēkšņās uaves satrauktas. Zvejas laivā, kas viņas pārveda pāri San Pablo jomai, starp apkalpes locekļiem bija atradies spiegs, Dzelzs papēža marionete, kas sekmīgi tēloja revolucio­nāru un kam bija izdevies dziļi iespiesties mūsu organi- /acijas noslēpumos. Viņš neapšaubāmi bija sadzinis ma­nas pēdas, jo mēs sen zinājām, ka mana nozušana sagādā oligarhijas izlūkiem lielas bažas. Laimīgā kārtā, kā vēlāk noskaidrojās, viņš nebija savus atklājumus nevienam da­lījis zināmus. Acīmredzot viņš bija novilcinājis ziņojumu, gribēdams nogaidīt laimīgas beigas — atklāt manu slēp­tuvi un sagūstīt mani. Viņa atklājums miris reizē ar viņu. Aiz kaut kāda iegansta viņš bija atstājis laivu, kad abas meitenes sasniedza PetaĻumu un sēdās zirgos. Ceļā uz Sonomas kalniem Džons Karlsons bija atdevis meitenēm savu zirgu, licis viņām jāt tālāk vienām pašām un de­vies kājām atpakaļ. Viņam bija pamodušās aizdomas. Viņš bija notvēris spiegu un īsi attēloja mums notikumu tālāko gaitu.

— Es viņu padarīju nekaitīgu, — skanēja Karlsona aukstasinīgais paskaidrojums. — Es viņu padarīju nekai­tīgu, — viņš atkārtoja ar drūmu liesmu acīs, un viņa stip­ras, darbā rūdītās rokas darļrunīgi pavērās un atkal sa­žņaudzās. — Viņš necēla troksni. Es viņu paslēpu un šo­vakar iešu un aprakšu viņu labi dziļi.

Tolaik es bieži apbrīnoju pati savu pārvēršanos. Daž­reiz man likās neticami vai nu tas, ka es reiz biju mie­rīgi un klusi vadījusi dzīvi universitātes pilsētā, vai arī tas, ka esmu kļuvusi revolucionāre, ko nebiedē ne var­darbība, ne nāve. Šīs abas dzīves šķita nesavienojamas. Kura bija īstenība, kura sapnis? Vai tagadējā dzīve, slēpšanās šinī alā nebija grūti murgi? Jeb vai es biju re- v volucionāre, kas kādreiz kaut kad bija sapņojusi, ka mi­tusi kādā agrākā dzīvē Berklijā un nav pazinusi stip­rāku saviļņojumu par tējas un deju vakariem, vieglu tēr­zēšanu un lekcijām? Bet tad es atkal iedomājos, ka tā jājūtas visiem, kas sapulcējušies zem cilvēces brālības sarkanā karoga.