No otras puses, bija skaidrs, ka Dzelzs papēdis ir atbildīgs par šo aktu. Mēs gan to nevaram pierādīt, mūsu slēdzieni dibinās vienīgi uz hipotēzēm. Bet vienu mēs zinām: valdības slepenie aģenti bija ziņojuši kongresa priekšsēdētājam, ka sociālistu delegāti ķersies pie terora taktikas un ir jau noteikuši dienu, kad sākt. Sī diena bija taisni tā, kurā notika sprādziens, tāpēc jau iepriekš ap kongresa ēku bija nostādīti kareivji. Tā kā mēs par bumbu nekā nezinājām, tā kā bumba patiešām eksplodēja un tā kā varas orgāni jau bija sagatavojušies uz šo sprādzienu, tad jāsecina, ka Dzelzs papēdis par to zināja. Mēs arī apgalvojām, ka Dzelzs papēdis ir vainojams vardarbībā un ka tas bija to sagatavojis un uzsācis nolūkā uzvelt mums vainu, mūs iznīcināt.
Priekšsēdētājs bija devis mājienu visiem, kas šinī namā nēsāja sarkanās livrejas. Tie zināja, ka vardarbības aktam jānotiek Ernesta runas laikā. Viņiem par attaisnojumu jāsaka: viņi patiešām ticēja, ka sociālisti izdarīs šo vardarbības aktu. Nopratināšanā daudzi izsacījās godīgā pārliecībā, ka redzējuši Ernestu gatavojamies mest bumbu, bet tā eksplodējusi par agru. Skaidrs, ka viņi nevarēja nekā tamlīdzīga redzēt, bet savās lielajās bailēs iedomājās, ka ir redzējuši. Tas ir viss.
Nopratināšanā Ernests sacīja:
— Vai kāds spēj noticēt, ka es, ja gribētu mest bumbu, izvēlētos tādu sīku nieku kā šo? Tanī nebija pietiekami daudz pulvera. Tā sacēla vienīgi dūmus un ievainoja tikai mani. Tā eksplodēja tieši man pie kājām, bet nenonāvēja mani. Ticiet man: ja es metīšu bumbas, tad būs arī postījumi. Manās bumbās būs kaut kas cits, nevis dūmi.
Apsūdzībā savukārt bija aizrādīts, ka bumbas vājais spēks izskaidrojams ar sociālistu pārskatīšanos un tā priekšlaicīgi sprāgusi tāpēc, ka Ernests sācis nervozēt un izmetis bumbu no rokām. Lai apstiprinātu šo argumentu, vairāki delegāti liecināja, ka redzējuši Ernestu neveikli rīkojamies ar bumbu, izmetam to no rokām.
No mums neviens nezina, kas bumbu metis. Ernests sacīja man, ka ieraudzījis to pazibam pie savām kājām mirklī pirms eksplozijas. Viņš tā arī paskaidroja tiesā, bet viņam neviens neticēja. Bez tam viss šis incidents, vienkārši sakot, bija «uzcepts». Dzelzs papēdis bija nolēmis mūs iznīcināt, un katrs pretspars bija veltīgs.
Mēdz teikt, ka patiesība vienmēr nākot gaismā. Es gan par to šaubos. Deviņpadsmit gadi ir pagājuši, un, par spīti mūsu nemitīgajām pūlēm, mēs neesam uzzinājuši, kas īsti bumbu metis. Neapšaubāmi, ka tas ir bijis kāds Dzelzs papēža emisārs, kurš izvairījies no atklāšanas. Mums nav bijis ne mazākās iespējas konstatēt vainīgo. Un tagad, pēc tik ilga laika, nekas cits neatliek kā ierindot šo notikumu vēsturēs noslēpumos.
' Evai Everhardai būtu vajadzējis dzīvot vēl daudzas paaudzes, lai noskaidrotu šo dīvaino noslēpumu. Tikai priekš kādiem simt gadiem, seši simti gadu pēc viņas nāves, Vatikāna slepenajos arhīvos atrada kāda Perveza atzīšanos. Varbūt būs vietā mazliet pastāstīt par šo slepeno dokumentu, kaut arī tas lielāko tiesu interesants tikai vēsturniekam.
Pervezs bija Amerikā dzimis francūzis, kas krist, ēras 1913. gadā, apsūdzēts par slepkavību, gaidīja Ņujorkas cietumā uz tiesu. No viņa grēksūdzes redzams, ka viņš nav bijis kriminālnoziedznieks. Viņš bijis straujš, nesavaldīgs, viegli aizkustināms. Slimīgā greizsirdības lēkmē viņš nogalinājis savu sievu — tolaik visai parasts gadījums. Pervezs, kā viņš gari un plaši stāsta grēksūdzē, mocījies ar bailēm no nāves. Lai izvairītos no nāves, viņš bijis gatavs uz visu, un politiskie aģenti sagatavojuši viņu, iegalvojot, ka viņu noteikti notiesās par slepkavību pēc pirmās kategorijas. Sādu slepkavību tolaik uzskatīja par lielu noziegumu. Vainīgo — sievieti vai vīrieti — nosēdināja speciāli konstruētā nāves krēslā, un ārstu uzraudzībā notiesātajam laida cauri stipru elektrisko strāvu. Tolaik tas bija plaši lietots sodīšanas veids. Anestēziju kā varmācīgas nāves līdzekli sāka lietot krietni vēlāk. ,
Šo labsirdīgo un gļēvo cilvēku, kas smaka cietumā un gaidīja vienīgi nāvi, Dzelzs papēža aģenti pierunāja mest kongresā bumbu. Savā grēksūdzē viņš uzsver, ka viņam sacījuši, bumba neesot bīstama un sprādziens neprasīšot cilvēku upurus. Tas atbilst apgalvojumam, ka tanī bijis maz pulvera un tā, eksplodējot pie Everharda kājām, nav viņu nogalinājusi.
Pervezu novietojuši kādā no galerijām, kas it kā bijusi slēgta remonta dēj. Mirklis bumbas mešanai atstāts viņa ziņā, un viņš atklāti atzīstas, ka, Everharda runas ieinteresēts un satraukts no saceltā trokšņa, gandrīz aizmirsis savu uzdevumu.