Dzelzs papēdis

Tūkstoš deviņsimt trīspadsmitā gada janvāra beigās atklātībā parādījās ziņas, ka oliģarhija mainījusi izturē­šanos pret privileģētajām arodbiedrībām. Laikraksti vēs­tīja par nepieredzētu algas paaugstināšanu un darba laika saīsināšanu dzelzceļniekiem, dzelzs un tērauda lietuvju strādniekiem, mehāniķiem un mašīnbūvētājiem. Tomēr oli­ģarhija vēl neatļāva pateikt visu patiesību. īstenībā algas bija vēl augstākas un priekšrocības attiecīgi lielākas. Tas viss bija noslēpums, bet noslēpumi cenšas izkļūt dienas gaismā. Privileģēto arodbiedrību biedri pastāstīja visu sa­vām sievām, tās izpļāpāja tālāk, un drīz to zināja visi strādnieki.

Tā bija tikai jau deviņpadsmitā gadsimtā pazīstamo pasākumu loģiska attīstība. Tālaika saimnieciskajā cīņā bija jau mēģināts sadalīt peļņu, tas ir, kapitālisti bija mēģinājuši saistīt strādniekus, ļaujot tiem piedalīties sa­vos uzņēmumos-. Peļņas dalīšana kā sistēma bija smiek­līga un neiespējama. Brīvās konkurences sistēmā tā varēja sekmēties tikai atsevišķos gadījumos, jo, ja visur darbs un kapitāls dala peļņu, tad jāpanāk tādi apstākļi, kādi pastāvēja tad, kad nekāda peļņas dalīšana nenotika.

Tā no nepraktiskās domas par peļņas dalīšanu radās praktiskā doma par piedalīšanos laupīšanā. «Dodiet mums lielāku algu un uzkraujiet izdevumus masām,» skanēja stipro arodbiedrību kaujas sauciens. Un šai savtīgajai po­litikai jau bija lieli panākumi. Izdevumus uzvēla plašajām neorganizēto vai vāji organizēto strādnieku masām. īste­nībā viņi samaksāja paaugstinātās algas saviem stiprā­kajiem brāļiem, privileģēto arodbiedrību biedriem,[73] un šīs apvienības kļuva zināmā mērā par strādnieku monopo­liem. Šī doma, kā jau sacīju, sadarbojoties plašā mērogā oligarhiem un privileģētajām arodbiedrībām, tādejādi tika novesta līdz savam loģiskam piepildījumam.

Tiklīdz noslēpums par privileģēto arodbiedrību nodevību kļuva zināms, strādnieku vidū sākās nesaskaņas un kur­nēšana. Pēc tam privileģētās arodbiedrības izstājās no internacionālajām organizācijām un sarava ar tam visus sakarus. Sākās nemieri un varas darbi. Privileģēto arod­biedrību biedrus apzīmogoja par nodevējiem, un traktie­ros, publiskos namos, ielās un darba vietās, īsi sakot, vi­sur, viņiem uzbruka viņu biedri, kurus viņi bija tik ne­krietni pametuši.

Neskaitāmas galvas tika iedauzītas, un bija arī daudz nogalināto. Neviens privileģēto arodbiedrību biedrs neju­tās drošs. Viņi devās barā uz darbu un atpakaļ un vien­mēr turējās ielas vidū, jo uz ietves viņu galvas varēja ķert no logiem vai jumtiem mesti ķieģeļi un oļi. Viņi sa­ņēma atļauju nēsāt ieročus, un varas orgāni centās vi­ņiem visādi palīdzēt. Viņu vajātājiem piesprieda bargus cietumsodus, un cietumā pret tiem nežēlīgi izturējās. Ne­vienam neatļāva nēsāt ieročus, ja tas nebija izraudzīto apvienību biedrs, šā noteikuma pārkāpšanu uzskatīja par lielu noziegumu — un vainīgos bargi sodīja.

Aizvainotie strādnieki nemitīgi centās atmaksāt node­vējiem. Kastu robežas radās pašas no sevis. Piekrāpto strādnieku bērni vajāja nodevēju bērnus, kamēr tie vairs neuzdrošinājās ielās rotaļāties un apmeklēt skolas. Node­vēju sievām un ģimenēm izrādīja vislielāko nicināšanu, tirgotājus, kuri tām pārdeva preces, pārējie strādnieki boikotēja.

Rezultātā nodevēji un viņu ģimenes, spiesti no visām pusēm, dibināja paši savas apmetnes. Viņiem vairs ne­bija iespējams dzīvot kopā ar piekrāpto proletariātu, tā­pēc viņi pārcēlās uz citiem rajoniem, ko tad apdzīvoja vieni paši. Oliģarhija viņus visādi atbalstīja. Viņiem uz­cēla piemērotas, modernas un higiēnas prasībām atbilsto­šas mājas ar plašiem pagalmiem, ierīkoja parkus un rotaļ- laukumus. Viņu bērni apmeklēja speciāli viņiem uzceltas skolas, kur galvenokārt mācījās rokdarbus un praktiskas zināšanas. No šādas nošķirtības neglābjami radās kastas. Privileģēto arodbiedrību biedri kļuva par strādnieku aris­tokrātiju. Viņi stāvēja tālu no pārējiem strādniekiem. Viņi

dzīvoja labāk, ģērbās labāk, ēda labāk, un pret viņiem izturējās labāk. Viņi atriebās ar peļņas dalīšanas palī­dzību.

Tikmēr pārējiem strādniekiem klājās aizvien grūtāk. Vi­ņiem atņēma pēdējās mazās priekšrocības, viņu alga un dzīves standarts aizvien vairāk pazeminājās. Skolas kļuva aizvien sliktākas, un to apmeklēšana vairs nebija obligāta." Ārkārtīgi ātri pieauga pusaudžu skaits, kuri neprata rak­stīt un lasīt.