Dzelzs papēdis

Nemieri sākās vispirms tanīs štatos, kur pēdējās vēlē­šanās bija guvuši virsroku fermeru pārstāvji. Sādu štatu bija kāds ducis, bet ievēlētie nevarēja ieņemt savas vie­tas, jo agrākie delegāti atsacījās tās atstāt. Tas bija ļoti vienkārši. Viņi apgalvoja, ka vēlēšanas bijušas ne­likumīgas, un norobežojās ar neiedragājama birokrātisma mūriem. Fermeru pārstāvji bija bezspēcīgi. Viņu pēdējā cerība bija tiesas, bet tās atradās viņu ienaidnieku rokās.

Te slēpās vislielākās briesmas. Ja piekrāptie fermeru pārstāvji pārietu pie varas darbiem, viss būtu zaudēts. I<ā sociālisti pūlējās viņus atturēt! Ernests pavadīja die­nas un naktis bez miega. Atbildīgie fermeru vadoņi re­dzēja briesmas un bija ar mums vienis prātis. Tomēr tas neko nelīdzēja. Oliģarhija vēlējās varas darbus un laida darbā savus provokatorus. Var droši sacīt, ka vienīgi pro­vokatori bija par cēloni Zemnieku revolūcijai.

Kādos desmit štatos uzliesmoja dumpis. Ekspropriētie fermeri ar varu gribēja iekļūt valdībā. Protams, tas bija pret konstitūciju, un Savienotās Valstis raidīja pret dum­piniekiem savus kareivjus. Provokatori visur uzkūdīja iedzīvotājus. Sie Dzelzs papēža emisāri maskējās gan kā amatnieki, gan kā fermeri un laukstrādnieki. Kalifornijas galvaspilsētā Sakramentā zemnieku vadoņiem bija izde­vies saglabāt kārtību. Mierīgajai pilsētai uzsūtīja tūksto­šiem slepeno aģentu. Veseliem pūļiem viņi klīda apkārt dedzinādami, izlaupīdami mājas un fabrikas. Viņi tikām kūdīja iedzīvotājus, līdz arī tie sāka piedalīties laupīšanā. Lai masas vēl vairāk iekarsētu, pūlim izsniedza lielos vai­rumos degvīnu. Kad viss bija sagatavots, ieradās Savie­noto Valstu karaspēks, kas īstenībā bija Dzelzs papēža karaspēks. Vienpadsmittūkstoš vīru, sievu un bērnu ap­šāva Sakramentas ielās vai nonāvēja mājās. Vašingtona bija Sakramentu uzvarējusi, un Kalifornijas patstāvībai bija beigas.

Kalifornijas liktenis piemeklēja ari citus štatus. Katrs štats, kur bija uzvarējuši fermeru pārstāvji, pieredzēja varmācību un asinspirti. Vispirms provokatori un «melnie simti» radīja nemierus, pēc tam izsauca karaspēku. Lauku apvidos plosījās sacelšanās un pūļa varmācība. Dienām un naktīm cēlās augšup dūmi no degošajām fermām, no­liktavām, ciemiem un pilsētām. Parādījās dinamīts. Uz­spridzināja dzelzceļu tiltus un tuneļus, nolaida no slie­dēm vilcienus. Milzīgu daudzumu nabaga fermeru nošāva vai pakāra. Atriebe bija feīva, un dažs labs plutokrāts un armijas virsnieks zaudēja dzīvību. Ļaužu sirdīs bija alkas pēc asinīm un atmaksas. Regulārās karaspēka daļas va­jāja fermerus tikpat nežēlīgi kā indiāņus. Karaspēkam bija arī iemesls: divtūkstoš astoņi simti kareivju bija gā­juši bojā drausmīgajās dinamīta cksplozijās Oregonā, tā­pat daudz preču vilcienu bija iznīcināti dažādās vietās un laikos. Tāpēc tiklab regulārais karaspēks, kā fermeri cī­nījās par savu dzīvību.

Tūkstoš deviņsimt trešajā gadā pieņemtais likums par zemessargiem stājās spēkā — un viena štata strādnieki aiz bailēm no nāves soda bija spiesti apšaut sa- us darba biedrus citos štatos. Protams, sākumā viss tik gludi ne- gaja. Daudzus zemessargu virsniekus nogalināja, un dau­dzus zemessargus tiesāja lauka kara tiesa. Ernesta pare­ģojums pārsteidzoši piepildījās attieksmē uz misteru Ko- valtu un misteru Asmunsenu. Abus iesauca zemessargos — un abus ieskaitīja soda ekspedīcijā, ko nosūtīja no Kali­fornijas pret Misūri štata fermeriem. Misters Kovalts un misters Asmunsens atteicās paklausīt. Ar viņiem daudz netielējās. Viņus nodeva lauka kara tiesai, un tā pie­sprieda viņiem nāves sodu. Viņus nostādīja ar muguru pret kareivju vadu un nošāva.

Daudz jauniešu aizbēga kalnos, lai izvairītos no iesauk­šanas zemessargos. Viņus izsludināja ārpus likuma — un ar viņiem izrēķinājās, kad iestājās mierīgāki laiki. Ar viņiem rīkojās nesaudzīgi. Valdība izdeva pavēli, ka vi­siem likumam paklausīgiem pilsoņiem trīs mēnešu laikā jāatstāj kalni un jāatgriežas mājās. Kad noteiktais ter­miņš pagāja, uz kalniem aizsūtīja pusmiljona kareivju; nebija ne izmeklēšanas, ne tiesas: kur vien kādu cilvēku atrada, to nošāva uz vietas. Kareivji rīkojās tā, ka kal­nos nepalika neviena cilvēka, neviena dezertiera. Dažas grupas, kam bija labākas pozīcijas, cīnījās drošsirdīgi, bet beidzot tomēr katrs izbēdzis zemessargs saņēma savu lodi.

Vēl vairāk iedzīvotājus ietekmēja bargie sodi, ko sa­ņēma Kanzasas štata zemessargi. Lielais Kanzasas dumpis sākās pirms militārajām operācijām pret fermeru partiju. Kanzasā sadumpojās seši tūkstoši zemessargu. Jau nedēļām ilgi viņi bija kurnējuši un spītējuši un tā­pēc ieslodzīti nometnē. Tomēr viņu atklātajam dumpim droši vien bija par iemeslu provokatori.