Dzelzs papēdis

—   Miljoniem neapmierināto un izputināto sekos mums, — sacīja sociālisti. — Fermeri, vidusšķira un strādnieki ir mūsu pusē. Kapitālistiskā sistēma drīz būs drupās. Nākamā mēnesī mēs sūtīsim piecdesmit vīrus uz kongresu. Pēc diviem gadiem visi posteņi, sākot no prezi­denta un beidzot ar ciema suņu ķērāju, būs mūsu rokās.

Ernests par visu to tikai kratīja galvu un jautāja:

—   Cik šauteņu ir jūsu rīcībā? Vai jūs zināt, kur va­rēsiet saņemt pietiekami daudz ložu? Ja noies līdz kauti­ņam, tad ķīmija ir labāka par mehāniku, pieminiet manus vārdus.

XVI NODAĻA BEIGAS

Kad Ernestam un man pienāca laiks doties uz Vašing­tonu, tēvs mūs nepavadīja. Viņam bija iepatikusies prole­tārieša dzīve. Viņš raudzījās uz mūsu netīro apkārtni kā uz lielu socioloģijas laboratoriju, un viņa izziņas kāre spārnoja viņu uz bezgalīgu sajūsmu. Viņš draudzējās ar strādniekiem un bija uzticības persona daudzās ģimenēs. Viņš uzņēmās arī dažādus gadījuma darbus, kas viņam nozīmēja tiklab laika kavēkli, kā atklājumus; tas sagādāja viņam prieku, un vakaros, mājās pārnācis ar bagātīgu pieredzi, viņš aizrautīgi stāstīja savus piedzīvojumus. Viņš bija un palika īsts zinātnieks.

Viņam nebija nekādas vajadzības strādāt, jo Ernests ar saviem tulkojumiem nopelnīja tik daudz, lai mēs visi trīs varētu iztikt. Tomēr tēvs nevēlējās atteikties no sa­vas aizraujošās idejas, un tā bija visai mainīga ideja, ja sprieda pēc tēva nodarbošanās. Nekad neaizmirsīšu to

vakaru, kad viņš atnesa mājās savu sīktirgotāja kasti ar kurpju auklām un bikšturiem, un tāpat arī to laiku, kad gāju iepirkties mazā sīktirgotavā un viņš ārā gaidīja mani. Tāpēc nemaz nebiju pārsteigta, kad viņš nedēļu no­strādāja traktierī otrpus ielas par viesmīli. Viņš strādāja par naktssargu, tirgojās ielā ar kartupeļiem, līmēja kon­servu fabrikā etiķetes, bija izsūtāmais papīra kārbu fab- likā, ūdens pienesējs kādai ielu dzelzceļa būvei un bija Iestājies pat trauku mazgātāju apvienībā tieši pirms tās likvidēšanas.

Apģērba ziņā, man šķiet, viņu bija stipri ietekmējis bīskapa piemērs, jo tēvs tagad valkāja lētu katūna kreklu ka strādnieki un kombinezonu ar šauru siksnu ap vidu. Tomēr vienu agrākās dzīves paražu viņš vēl nebija at-. metis: pusdienās un vakariņās viņš vienmēr ieradās pār­ģērbies.

Ar Ernestu es visur būtu jutusies laimīga, un manu laimi vēl pavairoja tas, ka tēvs jutās apmierināts mūsu jaunajos apstākļos.

—   Zēna gados es biju ļoti ziņkārs, — tēvs izsacījās. — Es ilgojos izprast parādību cēloņus un būtību, tāpēc arī kļuvu fiziķis. Šodien es esmu tikpat ziņkārs kā bēr­nībā — un šī zinātkāre piešķir manai dzīvei vērtību.

Dažreiz viņš izmēģināja savu laimi uz ziemeļiem no Mārkitstrītas,' veikalu un teātru apkaimē, kur viņš pardeva laikrakstus, iznēsāja ziņojumus, atvēra karietem durvis. Kādu dienu viņš, atverot karietes durvis, sastapās ar mis­teru Viksonu. Tēvs jautrā noskaņā aprakstīja mums šo gadījumu:

—   Kad es aizvēru aiz viņa durvis, viņš cieši ielūkojās manī un nomurmināja: «Lai mani pakar!» Tie bija viņa vārdi. Viņš bija nosarcis un tā apmulsis, ka aizmirsa iedot man dzeramnaudu. Tomēr viņš ātri attapās, jo rati nebija necik tālu, kad jau tos apgrieza apkārt, un Viksons brauca atpakaļ. Viņš izliecās pa durvīm un uzrunāja mani: «Pa­klau, profesor, tas ir par daudz! Ko varu darīt jūsu labā?» — «Es jums atvēru karietes durvis,» es atbildēju. «Parasti par to pasniedz desmit centu.» — «Jokus pie malas!» viņš sirdījās." «Es runāju nopietni.» Viņš patiešām bija nopietns, varbūt izjuta kaut ko līdzīgu sirdsapziņas pārmetumiem, tāpēc es kādu mirkli nopietni pārdomāju. Viņa seja bija gaidu pilna, kad sāku savu atbildi, bet jums vajadzēja to redzēt, kad es beidzu. «Atdodiet man

manu māju un manas Sjeras vērptuvju akcijas,» es sa­cīju.

Tēvs apklusa.

—   Un ko viņš atbildēja? — es ziņkāri jautāju.

—   Ko lai viņš būtu sacījis? Viņš neteica nekā. Tad es sacīju: «Ceru, ka jūs esat laimīgs.» Viņš mani dīvaini uzlūkoja. «Sakiet — vai esat laimīgs?» es vaicāju. Viņš pavēlēja kučierim braukt un pazuda, drausmīgi lādēda­mies. Nedabūju no viņa ne dzeramnaudu, ne arī savu māju un akcijas. Tātad redzi, mana dārgā, tavam tēvam gadījumstrādnieka karjera ir vilšanās pilna.

Tā tēvs palika Pelstrītā, kamēr mēs ar Ernestu aiz­braucām uz Vašingtonu. Pastāvošajai iekārtai draudēja •bojā eja, un šī bojā eja bija tuvāk, nekā es to domāju. Pretēji mūsu cerībām nekas netika darīts, lai aizkavētu sociālistu delegātus stāties pie viņu pienākumiem. Viss noritēja gludi, un es zobojos par Ernestu, kas šo gludo gaitu uzskatīja par ļaunu pazīmi.

Mūsu biedri sociālisti bija pārliecināti par savu speķu un optimistiski noskaņoti. Daži kongresā ievēlētie fermeru pārstāvji pastiprināja mūsu spēku un kopā ar mums iz­strādāja rūpīgi apsvērtu darba programmu. Ernests vi­sam lojāli un enerģiski pievienojās, kaut gan šad un tad nevarēja atturēties no aizrādījuma, ne pie viena īpaši nevērsdamies:

—   Ja nonāks līdz kautiņam, tad pieminiet manus vār­dus: ķīmija ir labāka par mehāniku.