— Jūs aizsteidzaties notikumiem priekšā, — O'Konors atbildēja. — Jūs nezināt visas iespējas. Ir taču vēl citas. Mēs zinām, ko mēs gribam. Mums apnikuši streiki. Tie satriekuši mūsu organizācijas drupās. Es tomēr nedomāju, ka vispār būs vajadzīgs aicināt mūsējos kādreiz uz ģene- ralstreiku.
— Ko jūs iesakāt? — Ernests strupi noprasīja.
O'Konors smaidīja un purināja galvu.
— Es jums pateikšu vienīgi tik daudz: gulējuši mēs m esam. Arī tagad mēs nesnaužam.
— Ceru, ka tas nav nekas, no kā būtu jābīstas vai jākaunas, — Ernests tincināja.
— Man liekas, mēs paši labāk pārzināsim savas darīšanas, — skanēja atbilde.
— Spriežot pēc tā, ka jūs nevēlaties izsacīties, jūsu nodomi nav tīri. — Ernests kļuva dusmīgs.
— Mēs esam samaksājuši par savu pieredzi ar sviedriem un asinīm. Tagad mēs ņemsim, ko vien varēsim dabūt. Katram paša krekls tuvāks.
— Ja jūs baidāties pateikt, ko jūs iesakāt, tad es to darīšu. — Ernests vairs nespēja valdīties. — Jūs iestājaties par interešu kopību ar kapitālu. Jūs esat noslēguši vienošanos ar pretiniekiem. To jūs esat izdarījuši. Jūs esat nodevuši strādnieku — visu strādnieku lietu un atstājat kaujaslauku kā gļēvuļi.
— Es nekā nesaku, — O'Konors īgni atteica. — Es tikai domāju, ka mēs paši drusku labāk par jums zinām, kas mums nāk par labu.
— Un jums nav ne mazākās bēdas par to, kas nāk par labu pārējiem strādniekiem. Tos jūs pasūtāt pie velna.
— Es neko nesaku, — O'Konors atkārtoja, — es tikai esmu mašīnbūvētāju arodbiedrības priekšsēdētājs, un mans pienākums aizstāvēt to intereses, kurus es pārstāvu. Tas ir viss.
Un tad, kad strādnieku līderi bija aizgājuši, Ernests man gluži mierīgi paskaidroja, kāda būs notikumu turpmākā gaita.
— Sociālisti, — viņš sacīja, — mēdz prieka pilni pareģot to dienu, kad organizētie strādnieki pametīs ekonomisko kaujaslauku, kur tie līdz šim vienmēr tikuši sakauti, un pāries uz politisko kaujaslauku. Dzelzs papēdis sakāvis strādnieku arodbiedrības saimnieciskajā cīņā un piespiedis tās pāriet uz politisko cīņu, bet mums tas prieka vietā sagādā vienīgi bažas. Dzelzs papēdis ir daudz ko mācījies. Ģenerālstreikā laikā mēs tam parādījām savu spēku, un tāpēc Dzelzs papēdis darījis visu, lai izbēgtu no otra ģenerālstreikā.
— Kādā veidā? — es jautāju.
— Vienkārši subsidējot lielās arodbiedrības. Tās nepiedalīsies nākamajā ģenerālstreikā, un tāpēc ģenerālstreikā vairs nebūs.
— Bet Dzelzs papēdis taču nevar vienmēr realizēt tik dārgu programmu, — es iebildu.
— Ak, viņi taču nesubsidēs visas arodbiedrības! Tas nemaz nav vajadzīgs.,Es tev pateikšu, kas notiks: algas pacels un darba laiku saīsinās — un proti — dzelzceļniekiem, dzelzs un tērauda apstrādātājiem, mehāniķiem un mašīnbūvētājiern. Sīs privileģētās arodbiedrības saņems aizvien labvēlīgākus noteikumus, un to biedri jutīsies tanīs kā paradīzē.
— To es gluži labi nesaprotu, — es piezīmēju. — Kas notiks ar citām arodbiedrībām? Šādu privileģētu arodbiedrību skaits taču ir mazs.
— Pārējās arodbiedrības nozudīs — visas. Jo tu taču saproti, ka dzelzceļnieki, mašīnbūvētāji, mehāniķi, tērauda un dzelzs lietuvju strādnieki veic visu mūsu mašīnu laikmeta svarīgāko darbu. Ja Dzelzs papēdis dabū viņus savā pusē, tad par pārējiem tam nospļauties. Dzelzs, tērauds, ogles, mašīnas un transporta līdzekļi sastāda visas industrijas mugurkaulu.
— Bet ogles? — es jautāju. — Ogļraktuvēs taču strādā gandrīz miljons strādnieku.
— Tie ir galvenokārt nekvalificēti strādnieki. Ar tiem nerēķināsies. To algas kritīs — un darba laiks kļūs garāks. Viņi kļūs vergi, tāpat kā visi pārējie, un būs pirmie no mums, kas nonāks darba lopu stāvoklī. Viņus piespiedīs strādāt tāpat kā fermerus, kas spiesti pūlēties savu kungu labā, kuri atņēma viņiem zemi. Tāpat klāsies visām pārējām arodbiedrībām, kas nepiederēs pie privileģētajām. Tu redzēsi, kā šīs arodbiedrības šķobīsies un drups, kā to biedri kļūs par vergiem, ko ar bada pātagu un drakoniskiem likumiem dzīs pie darba.
Vai zini, kas notiks ar Fārliju un viņa streiklaužiem?
— Bet vai vispār var ticēt, ka revolūcija kādreiz uzvarēs, ja oliģarhija un lielās arodbiedrības būs noslēgušas tik varenu savienību? — es šaubījos. — Vai šī savienība nepastāvēs mūžīgi?