Viņš kratīja galvu. — Viena no mūsu pamatmācībām saka: katra sistēma, kas balstās uz šķirām un kastām, glabā sevī sava sabrukuma dīgļus. Vai šāda uz šķirām dibināta sistēma var aizkavēt kastu izveidošanos? Dzelzs papēdis to nespēs aizkavēt, un galu galā kastas iznīcinās Dzelzs papēdi. Oligarhijā jau tagad izveidojušās kastas; gaidi vien, un tās radīsies arī privileģētajās arodbiedrībās. Dzelzs papēdis izlietos visu savu spēku, lai to aizkavētu, bet veltīgi.'
Privileģētajās arodbiedrībās ietilpst amerikāņu strādnieku zieds. Tie ir spēcīgi, aktīvi ļaudis. Tie kļuvuši par šo arodbiedrību biedriem, sacenšoties savā starpā. Katrs kārtīgs strādnieks Savienotajās Valstīs kāros kļūt par šo arodbiedrību biedru. Oliģarhija stimulēs šo godkāri un no tās radušos sacensību. Un spēcīgos vīrus, kas citādi būtu kļuvuši revolucionāri, aizvilinās no mums, un viņu spēks būs oligarhijas balsts.
No otras puses, strādnieku kastas, privileģēto arodbiedrību biedri, centīsies pārvērst savas organizācijas par slēgtām korporācijām. Un tas viņiem izdosies. Piederība pie strādnieku kastām kļūs mantojama. Dēli sekos tēvu pēdās, un nebūs vairs nekāda jaunu spēku pieplūduma no mūžīgā spēku avota — vienkāršās tautas. Tas nozīmēs strādnieku kastu izviršanu, un ar laiku tās kļūs aizvien vājākas. Tanī pašā laikā kā zināms institūts tās kādu laika sprīdi būs visspēcīgas. Tās līdzināsies galma gvardei senajā Romā. Arī galma revolūcijas notiks, kurās strādnieku kastas cīnīsies par varu. Oliģarhija atbildēs ar kontrrevolūciju, un brīžiem vieni, brīžiem otri gūs virsroku un kundzību. Tikām turpināsies neatvairāmā kastu izviršana, kamēr beidzot vienkāršā tauta, kastām bojā ejot, iegūs savas tiesības.
Ernests pareģoja šo gauso sociālo evolūciju tolaik, kad bija nomākts lielo arodbiedrību nodevības dēļ. Es viņam nekad neesmu piekritusi un jo vairāk nepiekrītu tagad, rakstīdama šīs rindas, jo taisni patlaban, kaut Ernests ir miris, revolūcija ir klāt un tā aizslaucīs visus oligarhus. Es tomēr pieminēju šo Ernesta pareģojumu, jo tas bija viņa pareģojums. Par spīti tam, ka viņš ticēja savai teorijai, viņš apkaroja to ar milža spēku un ir darījis vairāk nekā jebkurš cits, lai revolūcija, kas patlaban gaida uz sākuma signālu, kļūtu iespējama.
— Bet ja nu oliģarhija pastāv? — es tovakar vēl ievaicājos. — Kas tad notiks ar lielajiem pārpalikumiem, kas tai vairojas ar katru gadu?
— Gan jau tos izlietos, — viņš atbildēja, — esi droša, oliģarhija atradīs kādu izeju. Ierīkos lieliskus ceļus. Radīsies lieli zinātniski un mākslas darbi. Kad oligarhi būs pilnīgi pakļāvuši sev tautu, viņiem būs diezgan laika domāt par citām lietām. Viņi kļūs par daiļuma cienītājiem. Viņi kļūs par mākslas draugiem. Mākslinieki strādās viņu vadībā un saņems bagātīgu atlīdzību. Mākslai pienāks lielā diena; mākslinieki vairs neizdabās kā vēl nesen vidusšķiras sīkpilsoniskajai gaumei. Es saku, tā būs mākslas lielā diena, radīsies brīnumpilsētas, kam līdzās seno laiku pilsētas liksies bezgaumīgas un ikdienišķas. Un šinīs pilsētās dzīvos oligarhi un pielūgs daiļumu.
Tā pārpalikumu pastāvīgi izlietos, kamēr strādnieki darīs savu darbu. So milzu būvju un pilsētu radīšana dos miljoniem strādnieku bada algu, jo milzīgais pārpalikums būs par iemeslu tikpat milzīgiem izdevumiem, un oligarhi radīs celtnes tūkstoš, nē, desmittūkstoš gadiem. Viņi būvēs celtnes, par kādām ēģiptieši un babilonieši neuzdrīkstējās pat sapņot. Un, kad oligarhu vairs nebūs, tad viņu platie ceļi un brīnumpilsētas paliks brālīgajai strādniecībai, kas varēs tās apdzīvot.
Oligarhi radīs visu to tāpēc, ka citādi viņi nevar. Lielie darbi būs tā forma, kurā izpaudīsies pārpalikuma izlietošana, tāpat kā pirms gadu tūkstošiem Ēģiptes valdošā šķira tautai nolaupīto pārpalikumu ieguldīja tempļu un piramīdu būvē. Oligarhu varas laikā cieņā būs nevis priesteri, bet mākslinieki. Tirgotāju vietu ieņems strādnieku kastas. Dziļi zem viņiem atradīsies bezdibenis, kurā vienkāršā tauta, milzīgas iedzīvotāju masas, trūdēs, veģetēs un badosies, un tomēr vienmēr atjaunosies. Un beigās, kas zina, kad, vienkāršā tauta pacelsies no šī bezdibeņa, strādnieku kastas un oliģarhija iznīks, un beidzot pēc gadsimtu ilga smaga darba pienāks vienkāršā cilvēka diena. Es biju cerējis piedzīvot šo dienu, bet tagad zinu, ka nekad to nepieredzēšu.
Viņš apklusa, palūkojās manī un piemetināja:
— Sabiedrības attīstība virzās drausmīgi gausi uz priekšu, vai ne* dārgā?
Es apskāvu viņu, un viņš piekļāva galvu man pie krūtīm.
— Ieaijā mani miegā, — viņš dīvainā balsī čukstēja. — Es redzēju kādu vīziju un gribētu to aizmirst.
XV NODAĻA
PĒDĒJĀS DIENAS