Dubultnieki un citi stāsti

Stāsts par Žeņu tika publicēts žurnālā Lightspeed. Audio versiju stāstam ierunāja pieredzējušais, ar Grammy un Audie balvām godalgotais aktieris Stefans Rudnikijs. Biju ļoti ganda­rīts, jo Rudnikijs atzina, ka “šis stāsts man laikam ir vismīļākais no visiem, ko jebkad esmu lasījis”.

Oriģinālstāsts ar nosaukumu “Mama, We Are Zhenya, Your Son” pirmo reizi publicēts žurnālā Lightspeed Magazine 2011. gada aprīlī.

Gaidot Piekto

Izadora Ceturtā spēlēja Šopēnu vecās tējkannas dzi­ļumos. Aprūsējušajās stīgās dzimusī un klavieru savērp­tajā koksnē veidotā mūzika atbalsojās no iedauzītajām skārda sienām, kas slējās augstu virs viņas galvas, un tā atbalsojās ari viņā pašā. Bezgalīga, maiga, nikna.

-     Izadora, atskanēja Sarga balss. Pienācis laiks tavai dejai.

Ceturtās pirksti saminstinājās, un arpedžo sašķīda šķembu jūklī. Vai tiešām tādā bridi jāsteidzina? Viņu pārņēma drebuļi, un Ceturtā vēlējās ļaut dusmām vaļu, ar dūrēm dauzīt taustiņus. Tomēr neuzdrīkstējās. Kla­vieres bija Meistara roku darbs viņa nezināja, vai tās viņam ir dārgas.

Viņa piecēlās un pagriezās pret Sargu. Viņš stāvēja kāpņu laukumiņā. Vītņu kāpnes kā rievots korķviļķis veda augšup pa tējkannas snīpi. Sirmie mati gūlās uz Sarga pleciem kā sarmas ūdenskritums, bet seju klāja mežģlņots krunciņu raksts tieši tāds pats, kāds tas bija dienā, kad Meistars viņu radīja.

Sargs pamāja Izadorai ar savītušo roku. Tu esi tam gatava, viņš teica. Pierādi viņam, ka esi pati pilnība!

Ceturtā apzinājās, ka šie vārdi nāk no sirds, taču nespēja apspiest rūgtuma vilni. Sargam bija viegli runāt

par pilnību viņš nekad nebija ticis pārbaudīts, viņam nekad nebija jābīstas sagādāt vilšanos Meistaram.

-    Es eju, viņa sacīja un savās mīkstajās dejas kurpēs šķērsoja nodilušo metāla grīdu. Garām nišai, kurā gulēja Trešā, tērpta zīdā, ar smalku putekļu kārtiņu uz sejas. Garām Otrajai, kuras plankumainā seja blāvi spīdēja pienainajā gaismā, kas plūda no augšas. Garām Pirmajai, kuras kroplās rokas mierīgi gulēja viņai līdzās. Ceturtā katrai uzmeta vien īsu skatienu, lai gan viņu nepilnības nešķita biedējošas galu galā, ja nebūtu šo trūkumu, viņas pašas, iespējams, nemaz nebūtu. Bet skatīties uz priekštecēm nozīmēja domāt par Piekto.

Ceturtā pielika soli. Lai veicas, Sargs noteica, kad viņa pagāja tam garām, bet viņa pat nepaskatījās uz Sarga pusi. Ceturtā devās pa kāpnēm aizvien augstāk snīpī uz riņķi, uz riņķi, tad no tējkannas izkāpa uz savas skatuves koka platformas, ko apgaismoja ducis pelē­kajā debesu velvē mirgojošu sudrabainu bumbu.

Pret Ceturto kā pļauka triecās troksnis. Viņa stāvēja viena un neaizsargāta uz savas skatuves. Visapkārt kā milzīgi torņi slējās par viņu simtreiz augstāki stāvi, tēr­pti melnā un baltā tikai šur un tur rēgojās šļaksts sar­kana un zelta.

Tālumā vēlās tricinoši dārdi viņi smējās. Tad tirpas uzdzenošs gaudiens, it kā lūztu tērauda sija. Visticamāk, tur kāds ieķiķinājās.

Izadora saņēmās, pacēla galvu un centās neizrādīt bailes. Viņa bija gatava viņa bija labāka un stiprāka par savām priekštecēm. Meistaram tas jāredz. Izadora darīs visu, lai viņš to atzītu.

Milzu stāvi pieliecās tuvāk, un Izadoru sapurināja to elpas siltās, smakojošās brāzmas. Tagad viņa spēja saskatīt sejas, kas līdzinājās ķieģeļsarkaniem mākoņiem ar acīm. Ils likās lidināmies virs satina kaklasaitēm un pērļu kaklarotām, kas mirdzēja tik spoži, ka viņai nācās samiegt acis.

-    Dāmas un kungi, jūsu priekšā ir Izadora Ceturtā, nodārdēja Meistara balss.

Kaut kas Ceturtās dziļumos nodrebēja. Balss bija apburoša. Aizskaroša. Vilinoša. Ceturtā mēģināja starp sejām ieraudzīt Meistara vaigu, taču viņš nebija saska­tāms. Vienīgais pazīstamais stāvs viņas redzeslokā līdzinājās viņai pašai tas bija Sargs, kas stāvēja uz tēj­kannas snīpja malas un sasprindzis vēroja.

-      Mana Īkstīte, tālumā atkal nodārdināja Meis­tars. Trīs gadu pūliņu rezultātā viņa ir mans meistar­darbs.

Šie vārdi bija signāls Izadorai. Juzdama, kā miesai pārskrien zosādas ēna, viņa atrāva skatienu no Sarga un sāka dejot.

Solis uz priekšu. Pieliecies pa labi. Piruete. Izliecies, ka tev neseko neviens acu pāris.

Viņas dzirdi sasniedza vaids, kas pārgāja griezīgās zvanu skaņās Meistara mūzika. Lai gan tā lika smelgt kauliem, viņa pielāgoja savas kustības ritmam.

Lēciens. Pagrieziens. Līgani soļi sāņus. Atlieciens atpakaļ.

-    Pavērojiet viņu, dāmas un kungi! Vairs ne miņas no Izadoras Pirmās neveiklajām kustībām. Vairs ne miņas no Otrās un Trešās nepilnībām. Viņa par galvas tiesu

pārspēj manus iepriekšējos modeļus, viņa ir pilnības iemiesojums!

Meistars nosauca viņu par pilnību! Ceturtās sirds uzspurdza kaklā, un viņa paātrināja soli, lai neatpaliktu no mūzikas pulsējošā ritma. Ak, lai taču viņi skatās! Lai skan viņu “oh!” un “ak!” ar visām smakojošās elpas piedevām. Viņa nenodrebēja pat tad, kad no skatītāju deguniem kā milzīgas ūdensbumbas krita sviedru lāses, sašķīzdamas uz skatuves tā, ka viņai vajadzēja atlēkt sāņus. Lai Meistars redz, cik Izadora ir stipra!