Dubultnieki un citi stāsti

Toms Kreicbergs

Dubultnieki un citi stāsti

.

Mammu, te rakstam Žeņa, tavs dels

Mammu

Te raksta Žeņa, tavs dēls. Es esmu pilī, kurā dzīvo rūķi! Kad tu teici, ka daktere Olga maksātu daudzus rub­ļus zēnam, kurš viņai palīdzētu, man bija bail, bet neat­zinos. Es negribēju būt savtīgs, jo ar rubļiem tu varēsi samaksāt par slimnīcu, lai atkal būtu vesela. Tagad es priecājos, ka tomēr atbraucu.

Daktere Olga teica, lai es uzrakstu vēstulē visu, kas te notiek, tad tu varēsi izlasīt un tev nebūs jāuztraucas. Bildes gan mēs nevaram aizsūtīt, jo rūķiem nav fotoapa­rātu (jocīgi tie rūķi), tāpēc es visu aprakstīšu.

Es aizmigu dakteres Olgas lielajā istabā tur, sar­kanajā universitātes ēkā blakus botāniskajam dārzam. Galvā man bija ķivere ar visādiem vadiem. Visapkārt ņir­bēja gaismiņas un skanēja dažādi trokšņi kā tajā spēlē, ko Dimam uzdāvināja viņa tētis, tu vēl teici, ka neva­ram to nopirkt, jo mums nav ne tēta, ne rubļu. Tad gais­mas apdzisa, un es jau biju pilī.

Šeit nemaz neizskatās kā Maskavā, ja nu vienīgi kā Sarkanajā laukumā. Te ir akmens gaiteņi un smuki torņi ar jumtiem kā lielām sēnēm, un vēl liela zāle ar stikla griestiem kad satumst, tur var redzēt zvaigznes.

Rūķi mitinās pagrabā. Viņi ir mazi, zaļi un valkā lielas, pūkainas cepures, uz kurām rakstīti viņu vārdi,

piemēram, RLS 1, RLS 2, RLS 3 tas nozīmējot rūķisko lietotāja sakāmi. Es lūdzu, lai viņi iedod man kaut ko ēdamu, taču rūķi mani diez ko labi nesaprata, tikai lēkāja apkārt un dziedāja dziesmas. Manuprāt, Suļiks ir prātīgāks par viņiem.

Ak jā, Suļiks ir šeit! Daktere Olga ari viņam uzmauca galvā ķiveri. Sākumā viņš baidījās no rūķiem, bet tagad viņš uz šiem ļoti skaļi rej. Mēs atradām viņam skrienamvietu ar zāli un ūdeni. Es izstāstīju dakterei Olgai par liepu aiz mūsu mājas, pie kuras Suļiks labprāt aprok kau­lus, un daktere ielika liepu viņa skrienamvietā. Viņam tas patīk.

Daktere Olga netiek uz šejieni, bet viņa reizēm runā­jas ar mums. Viņas seja izspiežas no pils sienas, it kā akmens būtu mīksts un kustīgs kā plastilīns. Daktere vēl nav izstāstījusi, kas man būs jādara, bet es apsolos strā­dāt ļoti cītīgi!!!!!

Žeņa (tavs dēls)

Mammu

Te raksta Žeņa, tavs dēls.

Mēs esam izsalkuši. Man nav tik traki, bet Suļiks smilkst un velk vēderu pa zemi.

Daktere Olga teica, ka kaut kur pilī ir ēdamvieta un mūsu uzdevums ir to atrast, bet mums tas nekādi neiz­dodas, jo ejas starp vietām visu laiku mainās. Ja mēs apejam riņķi apkārt pilij, mums vajadzētu nonākt tur, kur sākām, bet mēs nonākam citur. Ja sākam gulēšanas vietā, nonākam skrienamvietā. Sākam skrienamvietā,

nonākam lielajā zālē. Gluži kā toreiz, kad es apmaldījos Izmailovas parkā un tu teici, ka es esot stulbs, jo ikviens taču var paskatīties uz norādēm. Tikai te nekādu norāžu nav.

Daktere Olga mums nepalīdz. Viņa apgalvo ja es vingrināšu prātu, lai atrastu ceļu no gulēšanas vietas uz ēdamvietu un no ēdamvietas uz gulēšanas vietu, tad spēšu atrast dārgumu vietu. Es viņai vaicāju, kas tā tāda par dārgumu vietu, bet daktere man nesaka. Es ceru, ka vismaz viņa mani neuzskata par stulbu. Bet varbūt es patiešām esmu stulbs. Varbūt Suļiks nedabū ēst tāpēc, ka neesmu gana apķērīgs.

Žeņa (tavs dēls)

Mammu

Te raksta Žeņa, tavs dēls.

Suļiks atrada ēdamvietu! Mēs bijām lielajā zālē, un viņš aizbēga no manis gluži kā karnevālā ar spoguļiem bija daudzi Suļiki, un katrs skrēja uz savu pusi. Viņš ierē- <

jās, atskrēja atpakaļ un parāva mani aiz biksēm, tikai viens Suļiks. Kad es mēģināju viņam sekot, atkal parādī­jās daudzi Suļiki, un es nezināju, kurš ir īstais. Tad viņš man atnesa banānu un es biju ļoti priecīgs, jo atcerē­jos to reizi, kad dabūju banānu dzimšanas dienā. Bet, pirms es paguvu to apēst, uzradās rūķi un atņēma man banānu. Es skriešus metos viņiem pakaļ, bet rūķi skrien ļoti ātri.

Es to izstāstīju dakterei Olgai, bet viņa teica, ka man jābūt izmanīgākam. Galu galā man ir tikai astoņi gadi

un manām rieviņām vajadzētu būt svaigākām. Atrast ēdamo nevar būt tik grūti, ja jau pat Suļiks to spēj.

Daktere Olga nepazīst Suļiku. Viņš ir ļoti gudrs suns. Es nespēju viņu uzvarēt paslēpēs, pat ja spēlēju atvērtām acīm. Kad es skatos, kā viņš skrien projām, tad apkārt ir daudzi Suļiki, tāpēc skatīšanās nelīdz. Bet, kad es viņu kaut kur ieraugu un dodos ķert, es nespēju uzminēt, uz kuru pusi un cik ātri viņš skrien.

Rūķi visu to vēro, smejas un skandē: “Hei-zen-berg! Hei-zen-berg! Hei-zen-berg!” Taču es nedusmojos uz viņiem. Mans Suļiks ir gudrāks par mani.

Man vēl arvien gribas ēst.

Žeņa (tavs dēls)

P.S. Mammu, vai tu tiki uz slimnīcu? Vai tev ir labāk?

Mammu

Te raksta Žeņa, tavs dēls.

Man ir bail. Rūķi spiež mani spēlēt spēli, un, ja es zaudēju, viņi man sit. Man ļoti sāp! Suļiks mēģina mani aizsargāt, bet tad rūķi sit arī Suļiku. Un daktere Olga nenāk, kad es viņu saucu.