Dubultnieki un citi stāsti

Tā spēle ir ļoti grūta. Rūķiem ir liela zelta kaste ar divām telpām un papīra sienu pa vidu, un tajā sienā nav durvju. Viņi ielaiž mani vienā telpā un tad atstāj mani vienu. Uz sienas ir uzgleznots sarkani melns pūķis. Rūķi saka, ka man jātiek uz otru telpu, citādi pūķis mani apēdīs.

Taču pūķis kā nenāk, tā nenāk. Kad rūķi atgriežas, viņi jautā, kāpēc es vēl arvien esot tajā pašā telpā? Un tad viņi man sit un liek spēlēt atkal un atkal.

Reiz es pārplēsu papīra sienu un aizgāju uz otru telpu, bet rūķi bija traki dusmīgi un sita man daudz, daudz reižu, un piekodināja, lai tā nekad nedaru. Tuneli, viņi pamācīja, izmanto tuneli, bet grīda ir cieta, turklāt man nav lāpstas.

Mammu, ko man darīt? Es zinu, ka man jācenšas tevis dēļ, bet man ļoti sāp!

Žeņa (tavs dēls, kurš gaida vēstuli no tevis)

Mammu, parādījās pūķis. Kad viņš uzradās, es tā pār­bijos, ka izgāju cauri sienai un to nemaz nesaplēsu. Tad pūķis parādījās otrā pusē, un es nespēju aizbēgt. Viņš mani apdedzināja! Apdedzināja ļoti traki!

Mammu, piedod. Saprotu, ka esmu izdarījis kaut ko ļoti sliktu, tikai nezinu, ko īsti. Lūdzu, vai tagad es drīkstu doties mājās? Es zinu, ka mums vajadzīgi rubļi, bet man ļoti bail. Lūdzu, mammu?

Mammu

Man liekas, ka te raksta Žeņa, tavs dēls. īsti drošs gan neesmu.

Neko nevar zināt droši. Tagad es to saprotu. Viss reizē ir un arī nav. Pūķis palīdzēja man to aptvert. Siena nav nekāda siena, ja es esmu visur.

Es tagad spēju atrast ēdamvietu, ja ikviens no manis iet meklēt. Katrs es neatrod visas ēdamvietas, bet viens no manis vienu ēdamvietu noteikti sameklē.

Nezinu, kāpēc iepriekš visi es bijām vienuviet. Do­māju, ka visas mazās manis daļiņas varēja būt visdažā­dākajās vietās, bet tās nespēja vienoties. Tās rāvās katra uz savu pusi kā tajā dzejolī par līdaku, vēzi un gulbi, tāpēc tās stāvēja uz vietas. Tagad ikviena manis daļiņa spēj vienoties un es esmu visur, kur gribu būt.

Ak jā, atgriezās daktere Olga. Es biju dusmīgs par pūķi, bet viņa teica, ka viss būs labi, jo es drīz varēšu doties mājās. Mammu, tu man vienmēr teici, lai nemuldu, kad klāt ir pieaugušas tantes un onkuļi. Es ļoti cenšos to atcerēties, kad parādās daktere, bet man viņa vairs diez ko nepatīk.

Viņa teica, ka manas rieviņas esot mainījušās. Tabulrasas brīnums, tā viņa teica. Jauns prāts iemācās domāt kvantumikāli, ja nonāk simulētā kvantumikālā vidē. Manuprāt, viņa ļoti gribēja runāties, jo tikai stāstīja un stāstīja par to, kā viņa esot pierādījusi, ka kaut kāda vīra, vārdā Penrozs, smadzenes esot patiesas, bet tas gan man likās muļķīgi, jo kā gan smadzenes varētu nebūt patiesas? Tad viņa kļuva tāda savāda un apraudā­jās. Es vaicāju, kas noticis, un viņa atbildēja, ka daudzas svarīgas tantes un onkuļi būs ļoti priecīgi un ierakstīs viņas vārdu visādās grāmatās. Tas laikam ir svarīgi, nu gluži kā dabūt Ginesa rekordu par to, ka tu esi izcepis vislielāko torti.

Mammu, man tas viss ir vienalga. Es tikai gribu mājās.

Žeņa (iespējams, tavs dēls)

Mammu

Mēs esam Žeņa, tavs dēls.

Es visi atradām Daktere Olga teica, lai es rakstu skaid­rāk, citādi tu nespēsi saprast. Vai tāpēc tu man neraksti vēstules? Piedod! Es ļoti gribu, kaut tu man rakstītu.

Es atradu dārgumu vietu. Tā ir uz jumta, zem klajām debesīm. Dārgums ir žļerkstoša metāla uzparikte mājas lielumā. Es sapratu, kas tas ir, tikko to ieraudzīju, jo tai apkārt aplī stāvēja rūķi, turot cepures rokā, un dziedāja: “Dārgums, dārgums, dārgums!”

Es gan neesmu pārliecināts, ka šis ir īsts dārgums, ja rūķiem ir jāpasaka, ka tas tāds ir. Suļikam arī tas nepa­tīk. Es saucu viņu klāt, bet viņš tikai rēja un nenāca.

Lai nu kā, man dārgums likās interesants. Tur ir tik daudz kloķu, ko var paraustīt, tas ir gluži kā liels, dzeltens ezis ar ķeburainiem zobratiem, kuri visu laiku griežas un katrreiz, kad tu uz tiem paskaties, atrodas citā vietā. Daktere Olga teica, ka viņa nespēj saprast dār­gumu, jo tas esot kvantumikāls dzinējs, kam vajadzīgas kvantumikālas smadzenes, bet man tas būtu jāsaprot, jo man tādas smadzenes esot.

Viņai izrādījās taisnība. Kad vienlaikus esmu visur, es saplūstu ar dārgumu un rokturi kļūst par manām rokām, it kā es diriģētu orķestri. Un tad es visu saprotu. Bet, mammu, man ir tik baisi, kad tas notiek. Pils kļūst mīk­sta kā mīkla manās rokās, un es varu to veidot kā plas­tilīnu.

Sākumā man veidošana diez ko nevedās, es pat sa­plēsu ēdamvietu. Pa gaisu nošķīda dzirksteles. Dak­tere Olga teica, ka binārie koki esot pārplūduši, bet es

nezinu, kā tas varēja notikt, jo ēdamvietā nekādu koku nebija. Pēc tam es iemācījos izstiept pili tā, lai katrai plānajai vietai blakus būtu sava biezā vieta un lai nekas neplīstu. Es stiepu un stiepu, līdz varēju cauri sienām redzēt citas pilis.

Mammu, pastāv vēl daudzas tādas pašas pilis kā šī, tikai katra ir mazliet citāda. Dažas atšķiras vairāk, da­žas mazāk. Un, kad es pastiepju ar rokturiem nedaudz vairāk, es spēju radīt caurumus uz tām citām pilīm, pa­sniegties cauri un nokļūt visās pilīs vienlaikus!