Dubultnieki un citi stāsti

Daktere Olga teica, ka man jāņem istabas un gaisma no citām pilīm un jānes atpakaļ uz mūsu pili, lai mums būtu vairāk enerģijas. Es tā arī izdarīju, bet man likās, ka katrā no pārējām pilīm ir cits Žeņa un cits Suļiks, un viņiem tas nepatika, jo atskanēja drausmīgs troksnis un pils traki raustījās. Daži rūķi iekliedzās un nokrita zemē. Tagad viņu cepures ir nosmērētas ar zaļām asinīm un viņi vairs nekustas.

Daktere Olga teica, lai es neuztraucoties, tā esot pro­grammu tūres kļūda un no tiem rūķiem tāpat neesot nekā­das jēgas. Rūķi man nepatīk, bet, manuprāt, daktere runā nesmuki. Dārgums rūķus savainoja, un tas viss viņas dēļ.

Mammu, man ir bail.

Žeņa (mēs esam tavs dēls)

Mammu

Šodien daktere Olga lika man izmantot dārgumu, lai paskatītos ārā no pils uz to lielo telpu, kur mēs ar Suļiku aizmigām. Es kustināju rokturus, lai izstieptu gaisu, un

ieraudzīju, kā mēs guļam uz gara galda Suļiks un es. Ap mums darbojās tantes un onkuļi, bet zāles vidū bija liela metāla kaste. Kad es kustināju dārguma rokturus, tā dūca un zibināja gaismiņas.

Domāju, ka metāla kaste līdzinās mūsu dārgumam, tikai tā ir Maskavā un tā nekustas. Kad es izmantoju dār­gumu un kaste sāka trokšņot, tantes un onkuļi izskatī­jās ļoti satraukti, bet viņi nebaidījās. Manuprāt, tas bija stulbi, jo man gan bija ļoti bail.

Daktere Olga lika man izmantot dārgumu, lai atvērtu citas Maskavas, tāpat kā es atvēru citas pilis. Bet, kad es izstiepu lielo zāli, līdz tā kļuva plāna, es pamanīju, ka no metāla kastes izskrien mazi, ātri un slikti punktiņi. Tie trāpīja dakterei Olgai un pārējām tantēm un onkuļiem, tāpēc es apstājos.

Tantes un onkuļi, un daktere Olga man neticēja, jo viņi nespēja ieraudzīt tik mazus un ātrus, un sliktus punk­tiņus. Daktere Olga teica, ka viņiem esot gāgaru skaitī­tāji un joņu kamēri un tie neko neuzrādot. Viņa lika man izmantot dārgumu, lai iegūtu enerģiju no citām Maskavām, jo tikai man ir kvantumikālas smadzenes un visa pasaule skatās uz mani un gaida, un pat Suļiks gribot, lai es to daru.

Es teicu nē. Neticu, ka Suļiks grib, lai es daru kaut ko sliktu. Es viņam pajautāju, un viņš man nolaizīja degunu tas nav nekas slikts. Suļiks vairāk par visu vēlas gulēt man blakus saulē zem liepas.

Kad es to izstāstīju dakterei Olgai, viņa teica ja es nepalīdzēšu viņai ar dārgumu, viņa nevarēs iedot man rubļus.

Domāju, ka tas varbūt ir svarīgi, bet daži no manis nav īsti droši. Dažās Maskavās daktere vienmēr man dod rubļus. Dažās Maskavās viņa nekad man nedod rubļus. Gan viens, gan otrs notiek vienmēr. Tu, mammu, vienmēr esi reizē slima un vesela. Dažas no tevis, kādā no Maskavām.

Ja tas tā ir vienmēr, kāpēc man jāpalīdz? Viss vien­mēr kaut kur ir. Bet mazie, ātrie un sliktie punktiņi ir slikti visur.

Žeņa mēs esam tavs dēls)

Mammu

Labi, es rīt palīdzēšu dakterei Olgai ar dārgumu. Labi, labi, es palīdzēšu.

Es visi mīlam Suļiku. Kad daktere Olga teica, ka noda­rīs pāri Suļikam, es nodomāju viņa nevarēs nodarīt pāri visiem Suļikiem un viss būs labi. Bet viņa aizveda Suļiku no pils, un, kad es izmantoju dārgumu, es ierau­dzīju viņu vienu pašu stāvam pie galda ar manu ķermeni tur, ārpusē, Maskavā. Viņam bija noskūta galva, tāpēc viņš izskatījās bēdīgs. Atnāca daktere Olga un viņu aiz­veda. Tagad es viņu vairs nevaru redzēt, tikai dzirdu, kā viņš skaļi rej, it kā viņam sāpētu. Man ir grūti atcerēties, ka citās Maskavās ir citi Suļiki.

Domāju, ka daktere Olga nav jauka. Varbūt viņa nekad nebija jauka. Varbūt tad, kad viņa solīja mums rubļus, viņa nemaz netaisījās mums tos dot.

Lūdzu, pasaki viņai, lai atdod man Suļiku. Es klau­sīšu, es apsolu. Es darīšu visu, ko viņa gribēs.

Žeņa

Mammu

Te Žeņa, dēls.

Vēstuli galda noliku es. Nebaidies. Nekliedz.

Jā, slēpies zem gultas. Zem gultas droši. Never logus. Neej ārā. Maskavā nav droši. Izsalkušie dūmi slikti.

Tevi pasargāšu.

Piedod rakstu īsi. Ir pirksti tikai, ja kārtīgi piedomāju.

Žeņa

Mammu

Te atkal Žeņa. Man tagad ir vairāk laika, tāpēc varu rakstīt labāk.

Lūdzu, nāc ārā no pagultes. Neskaties tā. Vai tu ne­priecājies, ka atgriezos? Zinu, ka izskatos briesmīgi, bet man vismaz pietiek spēka, lai man būtu acis un pirksti. Es nevaru runāt, bet varu rakstīt tev vēstules.

Redzēju, ka tu saņēmi visas manas vecās vēstules. Droši vien biji ļoti aizņemta slimnīcā, ja nevarēji atbil­dēt. Tas nekas. Priecājos, ka daktere Olga tomēr iedeva tev rubļus. Tu izskaties veselīgāk.

Drīz, mammu, arī es būšu vesels. Man būs rokas, daudz, daudz roku, un es apskaušu tevi, un mēs būsim kopā. Vai tas, mammu, nebūs jauki? Tu vienmēr rūpējies par mani pat tad, kad es rīkojos stulbi un slikti. Tagad es rūpēšos par tevi un nekad, nekad nelaidīšu tevi vaļā. Vai tas, mammu, nebūs lieliski?

Bet Suļika gan mums vairs nebūs. Viņš nomira. Kad es iedarbināju dārgumu, metāla kaste dakteres Olgas istabā ierūcās un Suļiks riedams atskrēja no blakus

telpas. Tad gaiss izstiepās un pārsprāga, un izlidoja visi mazie, ātrie un sliktie punktiņi. Tie saplūda kopā, tad pārvērtās izsalkušajos dūmos un dūkdami lidinājās apkārt kā melnu bišu spiets.