Dubultnieki un citi stāsti

Sānsolis, pietupiens, lēciens. Grieziens, grieziens, grieziens ar izstieptām rokām. Galvas atmetiens, lai zel­tainie mati aizspurdz kā putnu bars no koka lapotnes.

Izadora vairs nedzirdēja Meistara mūziku. Tagad viņas ausīs skanēja Šopēns. Un Šopēna pavadījumā viņa dejoja.

Tad sāpīgs troksnis, kā akmeņu krusa pret metāla jumtu. Ceturtā sabruka uz ceļiem un ar rokām aizspieda ausis.

Tie laikam bija aplausi. Tiesa, ne viņai domāti. Aplausi Meistaram, aplausi viņa smalkajai prasmei radīt viltus lietas.

Vienas vienīgas viltus lietas. Izņemot Ceturto. Viņa taču bija īsta.

-     Izadora Ceturtā, dāmas un kungi, paziņoja Meis­tars. Izadora Ceturtā. Kā redzat, līdz pilnībai ir atlicis vien mazumiņš. Vēl pāris modeļu, un jūs varēsiet nest viņu pie sevis mājās kopā ar tējkannu un sargu. Pēc bal­les neaizmirstiet pierakstīties birojā.

Atlicis vien mazumiņš.

Stāvi, kas bija slējušies virs viņas, atkāpās, atkal pār­vēršoties baltos un melnos, un sarkanos, un zelta krā­sas traipos. Ceturtā palika, sakņupusi viena uz skatuves. Neviena neievērota. Skatītāju sviedru un siekalu notaš­ķīta.

Atlicis vien mazumiņš.

Aizmugurē tuvojās lēni, piesardzīgi soļi. Tad atska­nēja Sarga balss. Izadora, nāc. Iesim mājās.

Ceturtā palika kņupus kā sastingusi un pat nepa­cēla galvu, lai saskatītos ar Sargu. Viņa nemaz netaisījās runāt, taču vārdi paši izlauzās no viņas lūpām: Viņš nekad neņems mani sev līdzi, vai ne?

Sargs pārnesa svaru uz otru kāju. Mēs nespējam uzminēt Meistara domas.

-      Un kad viņš nākamreiz ieradīsies pie mums… Ceturtā ierunājās, bet kakls likās aizsalstam, un viņai nācās ieklepoties. Tu jau zini, kas Meistaram būs līdzi, kad viņš nākamreiz ieradīsies pie mums.

Klusums starp viņiem. Tās, kurai agrāk vai vēlāk ir jāparādās, vārds pagaidām palika neizteikts.

-     Ko tu darītu, ja viņš tevi paņemtu sev līdzi? Sargs jautāja.

Ceturtajā uzplaiksnīja uguns. Ar vienu spraigu kus­tību viņa kā atspere izsprāga no sakņupušās pozas, pie­lēca kājās un savērpās mežonīgā piruetē. Es dejotu uz Meistara plaukstas, viņa virpuļodama izsaucās. Un es ieskrāpētu viņa ādā savus soļus. Un es glāstītu viņu. Un iespļautu viņam acīs. Un skūpstītu viņu, Ceturtā pabeidza, cēli sastingdama rokas izplestas, labā kāja pacelta priekšā netālu no platformas malas.

-      Piedod, Sargs sacīja, taču Ceturtajā mutuļoja drudžains karstums, un viņa sāka runāt, pirms aprau­tais vārds bija izskanējis līdz galam. Ko es darītu? Viņa paspēra vieglu soli uz skatuves malas pusi, tad vēl vienu. Es kāptu augstāk un augstāk, līdz nonāktu viņam uz galvas, līdz man pie kājām būtu visa pasaule. Tad es lēktu un kristu. Kristu līdz pat cietajai akmens grīdai tālu lejā vai līdz Meistara plaukstai, ja viņš nolemtu mani glābt.

-     Izadora… Saīgs atkal ierunājās… bet bija par vēlu. Ceturtā jau bija sākusi skriet. Uz priekšu, tikai uz priekšu, atpakaļ neskatoties. Ja ne kopā ar Meistaru, tad viena pati.

Aiz muguras atskanēja Sarga soļi, tomēr viņš bija smagnējs un lēns, pārāk lēns, lai panāktu Ceturto. Viņas sirds dauzījās. Viņas acis sūrstēja. Kā tas būtu krist? Vai tas līdzinātos dejai? Vai tas būtu kā brīvības mirk­lis gaistošs, bet patiess?

Vēl pāris soļu, un viņa sasniegs bezdibeni. Vissīkāko mirkli viņa sasvārstījās virs kraujas, skatīdamās aprītkārajā tukšumā zem kājām un tālu lejā uz cietā akmens mierinājumu. Tas gaidīja un sauca, solīdams atpestīt no pazemojuma.

Ceturtā paliecās uz priekšu. Saspringa.

-     Pagaidi! Sargs iesaucās tuvu, pārāk tuvu.

Projām! Augšup gaisā, brīvībā!

Sarga rokas sakļāvās ap Izadoras vidukli, un viņš rupji parāva viņu atpakaļ. Viņi aizklupa pa skatuvi kopā. Divi soļi, trīs, gluži kā neveiklā dejā.

Sargs neatlaida rokas arī tad, kad viņi apstājās. Abi elsoja Sargs no piepūles, Ceturtā no skurba, bezjūtīga

atvieglojuma. Jā, viņa izjuta atvieglojumu. Viņa nespēja to apspiest, lai gan vaigi dega kaunā par vājumu, ko šis atvieglojums nodeva. Tomēr atvieglojums nebija vienīgā izjūta. Ar katru elpas vilcienu viņa arvien skaidrāk izjuta Sarga tuvumu. Tur, kur viņš pieskārās, Ceturtās ādai pār­skrēja tirpas. Likās, no Sarga elpas ir aprasojis viņas vaigs.

Vai tā Ceturtā justos, ja viņu būtu izvēlējies Meis­tars? Tam gan vajadzētu būt vēl burvīgāk. Meistars pie­glaustu Ceturto pie vaiga un glāstītu viņas matus, un čukstus atzītos, ka mīl viņu. Mīl kā tēvs vai varbūt tomēr citādi…

-    Izadora, Sargs čukstus ierunājās. Vai tiešām tu gribēji mani pamest?

Ceturto viņa balss pārsteidza, un viņa ar nežēlīgu kustību izrāvās no apskāviena ne jau Sargam lemts viņu apskaut! Ne jau Sargam, kura vienīgā pastāvēša­nas jēga bija savaldīt Ceturto, apkalpot Ceturto un turēt Ceturto gūstā Meistaram par prieku. Viņa apmetās pret Sargu un jau grasījās uzkliegt, varbūt pat iecirst pliķi par tādu atļaušanos.