Dievi un karotāji

Meitene piecēlās sēdus, saķērusi sānu. Hīlass pa pusei vilka, pa pusei stūma ķepurojošos delfīnu ūdenī. Iekšā ir! viņš iesaucās. Pirra izbrīnā noskatījās, kā Gars nove­ļas no buraudekla un pazūd viļņos.

Iestājās pēkšņs, nemierpilns klusums, ko pārtrauca tikai viļņu šalkas un nopūtas. Putas pārskaloja smiltis, nogludinot tikko notikušās izmisīgās cīņas pēdas.

Hīlass atkāpās līdz Pirrai, lūkodamies Jūrā. Viss kār­tībā? viņš nepagriezies apjautājās.

-   Mhm, viņa nomurmināja un, viebdamās sāpēs, piecēlās kājās. Kā tu domā, vai Garam viss ir labi?

Hīlass neatbildēja.

Abi kopā pētīja viļņus. Žilbinoši saules atspīdumi un tirkīzzils ūdens. Delfīnu nemanīja.

Ja nu bija par vēlu? Pirra šausmās iedomājās. Ja nu viņš bija saulē pārāk ilgi un nākamais, ko mēs ieraudzī­sim, būs beigts delfīns, kas uzpeldēs viļņos ar vēderu uz augšu?

Hīlass sarauktu pieri kratīja galvu. Viņš acīmredzot domāja tieši to pašu.

Zēns ielika mutē divus pirkstus un iesvilpās.

Nekas nenotika.

-   Gar! zēns iesaucās un, iebridis ūdenī līdz viduk­lim, paplikšķināja viļņus ar plaukstu. Viņš vēlreiz ieklie­dzās.

Pirra aizturēja elpu.

Vējš skumīgi virpuļoja līcī. Garām, ar spārnu galiem skarot ūdeni, aizlaidās kaija.

Pēkšņi Jūra gluži vai uzsprāga un gaisā ar griezīgu saucienu izlēca Gars.

Pirra noslīga ceļos. Hīlass nekustējās. Viņš stāvēja ar muguru pret meiteni, taču viņa redzēja, kā tas paslēpj seju rokās.

Gars pa to laiku peldēja šurpu turpu pa līča tālāko galu, pavēlās uz sāna, izbāžot vienu spuru ārā, tad atkal ienira atpakaļ un patirināja astes spuras, izbaudot to, ka atkal ir savā īstajā vietā.

Hīlass ātri atguvās. Viņš iegavilējās, ienira un papel­dēja zem ūdens, un izšāvās ārā, uzsprakstot veselu šļa­katu mākoni. Nāc atvēsinies! viņš aicināja Pirru.

Meitene paberzēja rokas un uzlūkoja Jūru to pašu Jūru, kuru visu mūžu bija pielūgusi, bet kurā nekad nebija bijusi, izņemot to vienīgo reizi, kas gandrīz beidzās ar nelaimi, kad viņa mēģināja iedraudzēties ar Garu, bet beigās norija tik daudz ūdens, ka vēders bija pilns.

-   Nevaru! viņa atsaucās. Es neprotu peldēt!

-   Tas nekas! Es tev neļaušu noslīkt. Viņš atplauka platā smaidā. Man tevi vajag, lai tu man palīdzētu būvēt to plostu vai tad jau aizmirsi?

Pirra vēl vilcinājās. Zēns un delfins lūkojās pretī: divas radības, kas jutās kā mājās tur, kur viņa tā nejutās.

-   Kā tevi vispār sauc? Hīlass uzsauca.

-   Ēe… Pirra.

-    Nu tad nāc, Pirra! Nāc un kārtīgi iepazīsties ar Garu tagad, kad viņam ir labāk!

Pirra minstinājās. Viņa paspēra dažus soļus, un ūdens kārdinoši apskaloja viņas stilbus. Meitene iebrida līdz ceļiem. Tad zeme zem kājām pazuda, un viņa vienā brī­nišķīgā mirklī bija aukstajā ūdenī, Jūra pacēla viņu, aiz­skalojot visu svelmi un skrāpējumus, un nogurumu; tā gariem, vēsiem pirkstiem izķemmēja matus un grimstot dziedāja ausīs.

Hīlass saķēra meiteni aiz plaukstas locītavas un izvilka laukā. Te ir sekls, viņš rādīja, tu vari stāvēt.

Pacilājumā elsodama un sprauslādama ūdeni, mei­tene nostājās kājās, šūpodamās līdzi Jūras ritmam. Viņa juta ap potītēm glaužamies slidenas jūraszāles. Viņas zelta rokassprādzes noskalotas mirdzēja.

Zem ūdens turpat garām papeldēja Gars; slaido, zaļo ķermeni izraibināja saules atspldumi. Meitene pastiepa roku, un dzīvnieka sāns izrādījās vēss un glaudens kā zīds. Viņas sirdi piepildīja lepnums par to, ka ir palīdzē­jusi izglābt delfīnam dzīvību.

-   Kad viņš atkal piepeldēs, Hīlass viņai aiz muguras ierunājās, saņem ar abām rokām muguras spuru, un viņš tevi izvizinās.

Pirra uzmeta zēnam šaubu pilnu skatienu.

-   Nopietni. Redz, kur viņš ir.

Gars peldēja tieši zem ūdens virsmas; ārā bija izslieta tikai muguras spura.

Pirra saspringa.

-   Uz priekšu, nebaidies!

-   Es nebaidos, viņa nomurmināja. Bet patiesībā bai­dījās gan kaut arī ne no Gara. Viņa baidījās no Jūras.

Gars atkal peldēja garām, un šoreiz meitene neļāva sev apdomāties; viņa sakļāva vienu un tad otru plaukstu ap viņa muguras spuras priekšpusi. Pirra sajuta spē­cīgu rāvienu, dzīvniekam velkot viņu uz priekšu un līdzi atklātā Jūrā.

-   Turies un vienkārši peldi līdzi! Hīlass sauca pakaļ.

-   Guli, tev nav jāspārdās un iztaisno rokas, citādi sadau­zīsies!

Pirra pieķērās pie delfīna spēcīgās spuras un juta, kā viņu apņem vēsums. Turpat priekšā viņa redzēja, kā ūdens plūst pār delfīna slaido galvu, kas visu laiku pacē­lās un nolaidās, elpošanas atverei ar klusu šņākoņu atve­roties un aizkrītot ciet. Viņa juta, kā spēcīgā aste skar kāju pirkstus, ritmiski kustoties augšup un lejup. Viņi peldēja arvien ātrāk, un meitene skaļi iesmējās, jo viņa lidoja, lidoja cauri Jūrai.

Izmetis plašu, vizuļojošu loku, no kā meitene palika bez elpas un sajutās pacilāta, Gars aiznesa viņu atpakaļ līcī, kur stāvēja un skatījās Hīlass. Delfīns izpleta sānu spuras, lai nobremzētu, un Pirra palaida vaļā viņa mugu­ras spuru. Meitenes kājas iegrima jūraszālēs, un Jūra palīdzēja noturēties kājās, iekams pēdas atrada zemi.

Hīlass stāvēja līdz viduklim ūdenī un vēroja, kā del­fīns izliec muguru zem viļņiem un nozūd zilajās dzīlēs.