Dievi un karotāji

Pirra pajautāja, vai delfīnam ir vārds, un zēns atbil­dēja, ka saucot to par Garu; viņš uzmeta tai tādu ska­tienu, it kā gaidītu, ka viņa paņirgāsies, bet Pirra sacīja, ka tas delfīnam esot labs vārds.

Jau pavisam drīz Hīlass bija iespraudis kokus kruste­niski smiltīs abās pusēs Garam un sasēja tos kopā, izvei­dojot balstu. Pirra palīdzēja pārklāt būvei buraudeklu, un viņi izveidoja ļodzīgu telti. Tā nebija tik liela, lai pil­nībā nosegtu Garu gabals astes apmēram rokas garumā palika laukā -, bet grodi austā vilna neļāva saulei piekļūt tā galvai un lielākajai daļai ķermeņa, un dzīvnieks viņus atalgoja, vārgi pakustinot spuras.

Tagad bija viņš jāaizstiepj atpakaļ uz Jūru.

Nepārmijuši ne vārda, bērni nostājās tam abās pu­sēs, satvēra katrs vienu peldspuru un pavilka. Tas bija tāpat, it kā viņi mēģinātu vilkt kalnu. Gars pat nesakus­tējās.

Zēns paķēra atlikušo virvi un apsēja to delfīnam ap asti. Viens, divi, trīs velkam!

Nekā.

-   Mēs darām viņam pāri, Pirra pūlēdamās elsoja un norādīja uz vietu, kur virve noberza dzīvnieka ādu jēlu.

-   Tā nekas nesanāks.

Zēns neatbildēja. Viņš bija atraisījis virvi delfīnam no astes un nu sarauktām uzacīm lūkojās savos pēdu nospiedumos smiltīs. Tuvāk Garam tie bija sausas iepla­kas, bet tuvāk viļņiem pildījās ar Jūras ūdeni…

Pirra vienā acumirklī saprata, ko viņš domā. Mēs viņu izraksim, viņa iesaucās, un… un tad Jūra plūdīs šurp un izskalos, un atbrīvos viņu.

Paķēruši nūjas, abi sāka rakt smiltis zem Gara astes, pēc kārtas aizskriedami līdz ūdenim un piepildīdami maisu, lai delfins paliktu mitrs, un tad traukdamies atpa­kaļ rakt grāvi uz Jūru. Beidzot viņiem tas izdevās, un ūdens putodams un šļakatas šķiezdams ieplūda zem del­fīna astes spurām. Pirra redzēja, kā dzīvnieka ķermenis nodreb. Viņa nodomāja, cik brīnum labai vajadzētu būt sajūtai, ja vismaz kādai viņa ķermeņa daļai nu ir vēsi.

Pirra paskatījās uz zēnu un uzsmaidīja, taču viņš neatbildēja smaidam. Viņam tas viss bija pārāk svarīgi, lai smaidītu. Tas bija svarīgi līdz sāpēm.

Izrādījās, ka aste bija tas vieglākais: rakt zem Gara vēdera bija daudz grūtāk. Delfins bija daudz par smagu, lai viņu paceltu, tāpēc zēns mēģināja viņu pavelt uz vienu pusi, lai Pirra varētu parakties apakšā, bet no tā nekas neiznāca, turklāt Hīlass raizējās, ka saspiedīs dzīv­nieku un tam kļūs vēl grūtāk elpot.

-   Uzmanīgāk ar to nūju, viņš dvesa. Vēl ierausi viņam skabargu.

-   Kas ir skabarga? Pirra elsa pretī.

-   Au! viņa pēc brītiņa iebrēcās, vienu tādu dabūjusi īkšķī.

Nu jau bērni bija nometušies ceļos un grāba smiltis ar kailām rokām. Bet, kaut arī bija izdevies izrakt kādu trešdaļu delfīna vēdera, nekur tālāk viņi netika. Zem dzīvnieka sūcās ūdens, bet ar to ne tuvu nebija gana, lai viņu izskalotu brīvībā.

Notupies uz papēžiem, zēns noslaucīja no pieres sviedrus. Nesanāk, viņš ir par smagu.

Pirra pamāja. Abi lūkojās viens otrā pāri delfīna mugurai.

Meitene uzmeta skatienu buraudeklam, kas sargāja dzīvnieku no saules. Ja… ja mēs varētu pavilkt to buru gana tālu viņam apakšā, viņa prātoja, tad varbūt varētu viņu ievilkt mazliet tālāk grāvī.

Zēns gausi pamāja. Tad viņš gan atkal būs saulē, un ir jau gandrīz pusdienas laiks. Mums vajadzēs citu paēnu. Viņš uzsita knipi. Kadiķis! Viņš izrāva no maksts nazi, bet tad saminstinājās. Pirra uzminēja, ka viņš negrib atstāt Garu un cirst kadiķi pats, bet, paliekot te, nāktos nazi uzticēt viņai.

-    Hīlas, viņa steigšus sacīja, Garam vajag tevi tuvumā. Dod nazi man!

Zēns samiedza acis, bet pameta nazi viņai. Pirra to noķēra ar vienu roku pati par šādu veiksmi sajuzdamās visai apmierināta -, bet Hīlass to nepamanīja. Viņš jau apšļakstīja Garu ar ūdeni un smēla dubļus ārā no grāvja, lai tas neaizsērētu ar smiltīm, vienlaikus sarunādamies ar dzīvnieku klusā, uzmundrinošā balsī.

Kadiķis bija sīksts, un Pirra pamatīgi saskrāpējās, bet viņai izdevās nocirst dažus zarus un pamest tos zēnam. Viņš, šķiet, nemaz nemanīdams durstīgās skujas, veikli sapina no zariem jumtiņu, kas nelaidīs cauri lielumu saules gaismas. Tad Pirra viņam palīdzēja pabāzt buru pa pusei zem Gara vēdera, paveļot delfīnu vispirms uz vienu, tad uz otru pusi, abiem tikmēr bīdot audumu tālāk pa gabaliņam vien. Kad tas bija tik tālu, cik vien varēja, bērni nostājās abās pusēs, atspērās ar papēžiem smiltīs un saķēra katrs savu stūri.

Ja vien bura nesaplīsīs, Pirra vēl nodomāja.

-   Velkami Hīlass iesaucās.

Stingrais audums nostiepās un izturēja. Gars mēģi­nāja palīdzēt, izliecot muguru.

Vieglas trīsas.

-   Vai tu juti? Pirrai aizcirtās elpa.

Hīlass bija tā sasprindzinājies, ka pat neatbildēja.

Abi atkal un atkal vilka buru. Gars atkal un atkal locīja muguru.

Pēc katra rāviena Pirra juta, kā nasta kļūst mazdrus­ciņ vieglāka, jo delfīna pakaļgals iegrima viļņos, un Jūra sāka palīdzēt.

-   Tas iedarbojas, Hīlass novilka.

Pēkšņi Gars spēcīgi sakustējās, astei aizķerot Pirru un aizlidinot viņu pa gaisu.