Delfīnam nekad mūžā nebija bijis karsti. Āda šķita nostiepta, un spuras sāpēja. Elpošanas atverē visu laiku bira smiltis, un viņš pats sev likās tik drausmīgi smags, ka tik tikko pietika spēka izklepot tās laukā. Vēl ļaunāk bija tas, ka skaistā, zaļā saule, kas izgaismo Jūru, lai palīdzētu delfīniem medīt, tā pati saule tagad glūnēja debesīs žilbinoši balta.
Gaisma bija tik spilgta, ka delfins nespēja atvērt acis, tāpēc viņš pamēģināja klikšķināt, lai paklausītos
apveidos sev apkārt. Nekas neatsaucās. Šķiet, ka Augšā klikšķināšana nedarbojās.
Pat parastās skaņas izklausījās trulas, bet tajā pašā laikā sāpīgi skaļas. Viļņi bija nevis mierinoša čala kā Jūrā, bet gan brākšķoša kakofonija, un no kaiju ķērcieniem viņam sāpēja zobi.
Tomēr visļaunākais bija smagums. Jūrā viņš bija tik viegls un žigls, cik vien delfins var būt, bet te bija tāda sajūta, it kā kaut kāds šaušalīgs svars spiestu viņu iekšā smiltīs. Bija milzīgi jāpiepūlas, lai kaut vai tikai ieelpotu, kur nu vēl kustētos, un, kad uz galvas uztupās kaija un ieknāba viņam purnā, delfins tik tikko spēja nokratīt putnu nost.
Tālumā bija sadzirdama balsu murdoņa. Delfins sajuta cerības dzirksti. Vai beidzot bija atnākuši cilvēki? Viņš mēģināja saukt palīgā, taču jutās pārāk vārgs. Ik elpas vilciens sagādāja mokas.
Viņš neredzēja bērnus, jo plaksti bija sažuvuši un aizlipuši, taču dzirdēja nograbam oļus, tiem steidzoties tuvāk. Viņš juta meitenes uztraukumu un zēna šausmas, domājot, ka viņi ir atnākuši par vēlu.
Mugurai piepeši uzšļakstījās auksta ūdens šalts, veldzējot sakarsušo, sūrstošo ādu. Delfins neskaidri dzirdēja, kā cilvēki ieskrien ūdenī. Pāri nolija vēl vairāk ūdens, un mazas, maigas spuras plikšķināja viņa sānus un uzmanīgi nelaida ūdeni elpojamajā atverē. Delfins mēģināja pateikt, kā priecājas, ka viņi ir atnākuši, bet nebija spēka pat pakustināt spuru.
Brīdi viņš no ūdens sajutās labāk; bet tik un tā bija karsti, un Augša joprojām spieda viņu iekšā smiltīs.
Delfīnu mirklīgi pārņēma apjausma, ka ar to ūdeni, ko bērni lej viņam virsū, nebūs gana. Tā nebija Jūra un bez
Jūras viņš nomirs. Cilvēku radītās skaņas sāka izplūst. Delfins juta, ka tie vēl ir ar viņu kopā, bet balsis šķita attālināmies arvien tālāk un tālāk.
Cerības izgaisa. Viņš nomirs te, šajās šausmīgajās, dedzinošajās smiltīs.
Viņš vairs nekad neredzēs savu baru.
20
Delfins šķita mazliet atdzīvojamies pēc tam, kad Pirra bija izlējusi tam virsū maisu ūdens, bet nu viņš vairs nekustējās. Dzīvnieka acis bija aizvērtas un āda zaudējusi sudrabaino spožumu un kļuvusi nedzīvi pelēka.
- Vai viņš ir beigts? meitene čukstus jautāja.
Zēns pagriezās pret viņu. Aizveries! Bet Pirra
redzēja viņa acīs izbailes un nojauta, ka arī viņš ir iedomājies to pašu.
Hīlass nokrita ceļos un pielika ausi pie delfīna elpošanas atveres.
- Vai kaut kas dzirdams? Pirra izdvesa.
Viņš pamāja, lai meitene klusē.
Viņa ieskrēja ūdenī atkal piepildīt ūdens maisu. Kad Pirra atgriezās, Hīlass vēl klausījās. Viņš stīvi pavērās uz meitenes pusi. Tad vaibsti sakustējās. Viņš ir dzīvs. Bet tik tikko.
Pirra drebošām rokām uzšļakstīja ūdeni delfīnam uz muguras. Mazliet notecēja gar pašu elpošanas atveri, un viņa pielika priekšā plaukstu bet pavisam piesardzīgi, jo pieskārās Dievietes radībai. Viņa apbrīnā ievēroja, ka atvērtā stāvoklī atvere ir pilnmēness formā, bet aizvērtā kā nevainojams pusmēness; miesa zem viņas plaukstas bija nevis mīksta kā cilvēka āda, bet gluda un cieta kā pulēts marmors.
- Uzmanīgi, zēns brīdināja. Neļauj ūdenim ietecēt elpošanas atverē, citādi viņš aizrīsies.
- Zinu, es taču neļauju.
- Es pats. Hīlass ar elkoni pastūma meiteni nost.
- Tu atnes vēl ūdeni.
- Es jau to arī taisījos darīt, viņa klusītēm atcirta.
Hīlass neklausījās. Viņš glāstīja delfīna sānu un murmināja: Tu nevari padoties, es tev neļaušu. Mēs tevi iedabūsim atpakaļ Jūrā. Tu tikai nepadodies!
Klupšus krišus steberēt uz Jūru un atpakaļ bija grūts darbs. Delfīns bija izmests krastā vien nedaudzus soļus no ūdens, bet smiltis bija karstas, un Pirras kājas iegrima tajās līdz potītēm. Kad viņa sāka pagurt, zēns paķēra ūdens maisu un stājās viņas vietā, visu laiku mudinādams delfīnu turēties.
Saule pacēlās augstāk. Pirra juta, kā svelme spiež galvu, un iztēlojās, ka delfīnam noteikti klājas daudz, daudz ļaunāk. Meitene lūkojās uz radības pastāvīgo smaidu un šausmās nodomāja: viņš taču nesmaida. Viņš mirst.
- Saule pieņemas spēkā, viņa bilda.
Zēns nikni paglūnēja. Un tad?
- Es gribu teikt, ka mums delfīns kaut kā jāpasargā, citādi viņš nomirs.
Hīlass jau grasījās kaut ko atcirst, bet tad pikti aizvēra muti. Tev taisnība. Kā?
Iestājās klusums. Abi domāja.
- Bura, viņi kopā sacīja.
- Es atnesīšu, zēns pieteicās. Paliec tepat un gādā, lai viņš ir slapjš.
Viņš apbrīnojami ātri bija atkal atpakaļ pāri zemesragam, uzmetis plecā virvi un rokās paņēmis nešļavu: buru
un kaudzīti izskalotu koku no savas būdas. Viņš nometa visu nesamo lejā pa nogāzi, un Pirra aizrāpās tam pakaļ. Hīlass sāka sliet nojumi, bet Pirra tikmēr atsāka samitrināt delfīnu.