Dievi un karotāji

Meitene sāpīgi gausi veda viņu uz līča tālāko galu un pāri klinšainajam zemesragam. Hīlass uzelpoja. Otrā pusē nebija nedz Vārnu karotāju, nedz arī krastā izvilktu kuģu. Krasta tur nemaz nebija. Tikai vraks kā jau mei­tene bija sacījusi.

Kuģis kādreiz bija bijis pamatīgi būvēts, ar lielu, vēde­rainu korpusu, bet Jūra to bija sadragājusi tik viegli, it kā tas būtu taisīts no koka mizas. Hīlass nolūkojās krāco­šajos viļņos, kuri plūda iekšā un ārā šaurumā, kas atra­dās starp vraku un zemesragu. Gabals bija par lielu, lai tam pārlēktu, bet, ja mēģinās to pārpeldēt, viņu saplosīs gabalos vai noslīcinās droši vien notiks gan viens, gan otrs.

Un pat tad, ja viņš sasniegtu vraku, ko tad? Ik koka gabals un virves gals būtu jāstiepj pāri tam pašam šauru­mam, tad būtu jāuzbūvē plosts, tad jāatrod ceļš atpakaļ uz Likoniju pāri Jūrai, kas ņudz no haizivīm…

-   Varētu paņemt to dēli no tavas būdas, meitene ierosināja, un uztaisīt tiltu.

-   Mhm, Hīlass domīgi novilka, kaut arī pašam nupat bija iešāvusies prātā tāda pati doma.

-   Kad būsi tur, varēsi pārsviest mantas man.

Viņš nošņaukājās. Tu rausties mēģināt pati?

-   Es neraustos. Es neprotu peldēt.

-   Domāju, ka keftieši pielūdz Jūru.

-   Tā ir. Bet es nekad nedrīkstēju iet laukā.

Hīlass piepūta vaigus. Tas skuķis bija vēl nederīgāks, nekā viņš bija domājis.

Viņi paņēma dēli, bet meitenei viņas gals visu laiku krita ārā no rokām, tāpēc Hīlass uzmeta to plecā viens pats. Viņam izdevās to pārlikt spraugai un iespiest vrakā, otru galu nostiprinot ar akmeņiem; tad viņš, baisu nojautu pārņemts, uzrāpās uz improvizētā tilta. Dēlis bija slidens un zem zēna svara izliecās. Jūra mutuļoja zem viņa, izmērcējot ar šļakatām. Bet dēlis turējās stin­gri, un Hīlasam izdevās tikt pāri.

Zēns piesardzīgi kāpēlēja pa drūmajām pusnogrimošo baļķu atliekām, kas zem kājām nodevīgi šūpojās. Viņš atrada izmirkuša buraudekla kaudzes un sapiņķe­rējušos jēlādas takelāžu, taču, par lielu atvieglojumu, nevienu līķi, tikai appelējušu cepuri un sandali ar pārplī­sušu siksniņu. Viņš iedomājās par vīriem, kas nu gulēja Jūras dzelmē, neko neredzošām acīm lūkodamies zivīs, kas peldēja viņiem matos.

Kas viņi tādi bija bijuši? Keftieši ne. Meitene kaitinošā pārliecībā bija paziņojusi, ka kuģa deguns esot nepareizā formā; viņa apgalvoja, ka kuģis esot maķedoniešu lai kas tie maķedonieši arī būtu. Hīlass nebija pārliecināts, vai vajadzētu meitenei ticēt. Viņš vēlējās, kaut kuģis būtu bijis pilns ar Vārnām. Viņš vēlējās, kaut viņi būtu tie, kas tagad guļ Jūras dzelmē un ko ēd haizivis.

Nometies ceļos pie applūdušās tilpnes, viņš redzēja mazas zivtiņas šaudāmies iekšā un ārā milzīgās, saplīsu­šās krūkās. Kādā spraugā iemuka kaut kas garš un tievs. Zēns spēji parāvās atpakaļ.

-   Kas ir? no zemesraga uzsauca meitene.

Viņš pavērās iekšā.

No spraugas kaut kas glūnēja pretī. Tā nebija čūska. Hīlass nezināja, kas tas bija. Kaut kāds… briesmonis! viņš atsaucās, pūlēdamies neizklausīties nobijies.

-   Pēc kā tas izskatās?

Radījums izlīda ārā, pamanīja vērotāju un ierāvās atpakaļ. Ķermenis kā maiss. Lielas acis. Daudzas kājas, kas izskatās pēc čūskām, bet nav čūskas.

-   Ā, tu domā astoņkāji. Tie ir svēti bet ļoti gardi. Paraugi, vai nevari to nodurt. Nebaidies, tas tev pāri nedarīs.

-   Es nebaidos! viņš atkliedza. Bet zēns nebija tāds muļķis, lai darītu to, ko viņa teica. Tā noteikti bija kāda viltība.

Izpētot vraku, Hīlass uzgāja kazādas skrandu, kas noderēs, lai uztaisītu lingu, un pītu ādas maksti, kura bija tikai mazliet iepuvusi un nevainojami derēja viņa nazim; vēl turpat bija neliels ādas zutnis, aizsiets ar visādiem sarežģītiem mezgliem, un tas izskatījās kā tāds odžu midzenis. Maišelis šķita tukšs, bet, kad viņš to aprakstīja meitenei, tā pateica ar to pašu kaitinošo pārliecību -, ka tas esot vēja zutnis: jūrnieki tādus pērkot no gaišreģiem un atraisot dažādos mezglus atkarībā no tā, kāds vējš viņiem tobrīd vajadzīgs; vai tad Hīlass par tādiem neesot dzirdējis?

Zēns sakoda zobus un turpināja pētīt. Viņš atrada nelielu māla trauku, kas bija palicis vesels pat vaska spunde bija neskarta. Ņem! viņš uzsauca skuķim. -Ķer!

Viņa nenoķēra. Podiņš sašķīda uz klintīm, un olīvas iebira Jūrā. Vai tu vispār kaut ko vari? viņš ārdījās.

-   Tu mani nebrīdināji!

-    Ai, aizveries un aizej pakaļ ūdenim! Manu aku taču, jādomā, varēsi atrast? Tā ir pie klintīm aiz manas apmetnes. Paga tev taču vajadzēs kaut ko, ar ko ūdeni atnest, vai ne? Paņem lielāko lausku no tā poda, ko nupat saplēsi. Un žigli, es degu kā ugunīs!

Meitene aizslāja, dziļi ierāvusi galvu plecos. Kad viņa atgriezās, Hīlass piedzīvoja pārsteigumu skuķis nometa zemē pilnu ūdens maisu. Te būs! viņa uzbrēca.

-   Kur tu to dabūji?

-   Neteikšu.

-   Kāpēc tu neteici, ka tev ir ūdens? Man slāpst!

-   Vai, cik žēl!

Hīlass saltā klusumā pārrāpās pāri dēlim un padzē­rās, tad aizrāpās atpakaļ. Pēc tam abi vairs nesarunājās.