Dievi un karotāji

uz apdedzinātā vaiga. Pirra neuzdrošinājās apmesties lielajā līcī zemesraga otrā pusē. Bija jāslēpjas, lai paliktu nepamanīta, ja māte vai Vārnas dzītos pakaļ. Pietrūka Jūzerrefa; vergam gan Pirras droši vien netrūka, jo viņam meitenes bēgšanas dēļ noteikti bija sanākušas lielas nepatikšanas. Pirrai derdzās būt tik bezpalīdzīgai un izbiedētai. Viņai nebija ne sandaļu, ne apmetņa, un tas nozīmēja, ka dienā nebija glābiņa no svelmes, bet naktī no aukstuma. Un viņai nebija ne jausmas, kā iekurt uguni. Gulēt zem klajas debess bija biedējoši; visapkārt skanēja dažādi trokšņi. Debesis bija milzum plašas, un zvaigznes no augšas glūnēja uz viņu. Tām priekšā lai­delējās baisas ēnas varbūt putni, varbūt sikspārņi vai varbūt kaut kas vēl ļaunāks. Bija ala, kurā meitene gāja piepildīt savu ūdens maisu, bet nekas nespētu viņu pie­spiest tur nakšņot. Alas veda uz pazemi. Tajās varēja ieiet tikai uz savu risku.

Drīz pēc tam, kad zvejnieks bija viņu izsēdinājis, bija sākusies vētra. Pirra bija žēli sakņupusi zem kadiķa un izmirkusi līdz pēdējai vīlei. Tad viņa pieredzēja to, no kā baidās ikviens keftietis: sāka drebēt zeme. Sarāvusies zem koka, meitene lūdzās Zemes Drebinātāju, lai tas mitējas. Vai viņš dusmojās tāpēc, ka Pirra bija šeit, kur viņai nav vietas?

Drebēšana neturpinājās ilgi, bet Pirra palika nomodā visu nakti, gaidot, kad Bullis Jūras dzelmē atkal piecirtīs kāju. Rītausmā viņa iemeta seklumā savus auskarus, vei­cot ziedojumu, un satraukta apzinājās, ka to būtu vaja­dzējis izdarīt jau agrāk.

Pirrai nevajadzēja atrasties uz šīs salas. Tas nemaz nebija pareizi. Viņa bija likusi zvejniekam vest sevi uz

Keftiu, bet tas bija atteicis, ka tas esot par tālu, un izsē­dinājis viņu šeit par spīti protestiem. Vīrs bija nobijies un steidzās tikt prom. Kāpēc tā, to viņa uzzināja tikai nākamajā rītā, kad atpazina kalnāja veidolu tas bija redzēts simtiem keftiešu gleznojumos.

Zvejnieks bija viņu atstājis Dievietes salā.

Keftiu stāstīja teikas par ļaudīm, kas te senos lai­kos esot dzīvojuši. Runāja, ka viņi esot kļuvuši lepni un sadusmojuši dievus. Tad cilvēki pazuduši, un neviens viņus vairs neesot redzējis. Tagad sala bija pamesta, svēta vieta, kuru apsēduši Pazudušo gari. Tikai priesterie­nes laiku pa laikam brauca šurp ziedot un veikt slepenus rituālus, lai pielabinātu Dievieti.

Saule cēlās augstāk, un Pirrai arvien vairāk un vai­rāk gribējās ēst. Beidzot viņa nolēma pamēģināt iekarot lielo līci. Kad zvejnieka laiva pietuvojās salai, viņa maz­liet tālāk krastā bija pamanījusi kuģa vraku. Varbūt tur atradīsies kaut kas ēdams.

Meitenes prāts vairījās no domām par to, kas notiks, ja ēdiens tomēr neatradīsies. Ceļu uz iekšzemi aizsprostoja klintis; ciktāl Pirra varēja spriest, viņa spēja tikt tikai līdz otram līcim līdz zemesragam, kurā bija uzskrējis kuģis.

Krietni saskrāpējusies un kukaiņu sakosta, Pirra pēc krietna kāpiena sasniedza zemesraga augšpusi. Elso­dama un caurcaurēm nosvīdusi, viņa palūkojās lejup uz plašo līča loku.

Liedagā gulēja līķis.

Pirra pietupās un paslēpās aiz klintsbluķa.

Līķis gulēja uz vēdera, un tam pie papēžiem skalojās putas. Tas droši vien bija kāds vētras izskalots noslīcis jūrnieks.

Pirra ātri domāja. Aplaupīt mironi būtu drausmīgi. Bet… tam mugurā bija tunika. To varētu izmantot, lai naktī sasildītos. Un vai tur pie sāna nerēgojas nazis?

Kaut kur prāta dziļumos ausa vēl riebīgāka doma. Viņai bija vajadzīgs ēdamais. Vai viņa varētu ēst cilvēku? Jēlu?

Saņēmusi drosmi, Pirra paskatījās vēlreiz.

Līķis bija pazudis.

Vienu šaušalīgu mirkli meitene iztēlojās, kā mironis viņai piezogas no aizmugures. Tad viņa to pamanīja tālāk pludmalē.

Tas nebija nekāds līķis; tur pa oļiem klupdams kriz­dams soļoja kāds zēns. Pirra iztrūkusies pazina gājēju. Tas bija tas pats likoniešu zemnieks, kas vērās viņā tajā naktī, kad meitene apdedzināja vaigu. Zēna mati dīvainā kārtā izskatījās gaišāki nekā iepriekš, taču tas pavisam noteikti bija viņš: tās pašas šaurās acis un taisnais deguns, kas veidoja vienotu līniju ar pieri.

Pirrai sāka strauji sisties sirds. Tam zēnam dzinās pakaļ Vārnas. Viņi teica, ka tas esot mēģinājis nogalināt Testora dēlu. Pirrai bija nelāga nojauta, ka tas nav tiesa, ka tas ir tikai iegansts, ko pateica Jūzerrefam, lai viņu nomierinātu. Un tomēr. Tas zēns bija bīstams. Un viņš kluburēja taisni uz viņas līča galu.

Meitene ar strauji pukstošu sirdi sarāvās aiz klints­bluķa.

Noskrapstēja akmeņi; viņš pienāca tuvāk. Klusums. Viņš bija apstājies zemesraga pakājē.

Tik tikko uzdrošinādamās kustēties, Pirra paglūnēja gar klintsbluķi lejā pa nogāzi.

Zēns stāvēja tieši zem viņas. Savādajos smilškrāsas matos pinās jūraszāles, un tunika bija nodriskāta un sāls traipu izraibināta. Stiegrainos locekļus klāja zilumi, un

uz viena augšdelma rēgojās nejauka brūce. Dūrē viņš žņaudzīja lielu bronzas nazi. Pirra aizturēja elpu.

Zēns sāka kāpt.

Nē, viņa tam bez skaņas sacīja, te augšā ne.

Šķiet, viņš pārdomāja un nolēca atkal zemē. Zēns aiz­klīda atpakaļ prom pa pludmali.

Pirra satraukti izelpoja.