Dievi un karotāji

Viņa noskatījās, kā zēns aiziet līdz klinšu pakājei, uzmeklē tur nūju un sāk rakt bedri. Kāpēc? Tad viņš pameta nodarbi un aizvilkās līdz ūdenim, kur putās atrada kaut kādu dēli. Izstiepis to krastā līdz akmeņu krāvumam, svešais atbalstīja dēli pret tiem. Viņš savāca vēl citus izskalotus kokus. Ak nē! Viņš būvēja mitekli nepilnus divdesmit soļus no vietas, kur slēpās Pirra.

Rīts ritēja uz priekšu; Pirra turpināja vērot. Zēns pabeidza celt būdu, pārklājot izskalotos kokus ar ērk­šķainiem krūmu zariem. Tad viņš sameklēja plakanu koka gabalu un ar nazi izurbināja tajā robu. Kas viņam tagad bija padomā? Pirra izbrīnīta skatījās, kā zēns apsēžas, ar vienu kāju pietur koka gabalu un, paņēmis sprunguli, iestātā to taisni iekšā robā. Viņš sāka to strauji berzēt starp plaukstām. Svešais turpināja tā darboties, virzī­dams rokas augšup un lejup pa sprunguli. Piepeši Pirra pamanīja dūmu strūkliņu. Zēns, turpinādams virpināt, pieliecās un viegli uzpūta. Liesma. Viņš pielika izkaltu­šas zāles kumšķīšus, tad žagarus un visbeidzot lielus zarus. Drīz vien viņam braši kurējās uguns.

Pirra jutās izbrīnījusies un saērcināta. Šis sušķainais likoniešu zemnieks bija paveicis ko tādu, ko viņa nespēja. Viņu bija pārspējis kazu gans.

Meitene apjukusi vēroja, kā viņš nodrāž trīs zarus un veikli piesien tos ar grīstē savītu zāli pie izskalota koka,

izveidojot šķēpu ar trim galiem. Tad viņš nogāja lejā pie klintīm un pietupās.

Svešais ātri dūra ar šķēpu un piecēlās; ieroča galā locī­jās neliela zivs. To viņš apēda jēlu, un Pirrai no šī skata sametās šķērmi. Tad viņš nodūra vēl divas zivis un uzlika tās cepties uz uguns.

Nu jau bija pavēla pēcpusdiena, un Pirrai no izsal­kuma reiba galva. Zēns apēda ceptās zivis līdz pēdējai kripatai, izņemot galvas, kuras nolika dažus soļus no savas būdas, Pirra nosprieda, ka tas ir kaut kāds nemā­kulīgs mežoņu ziedojums, un pievienoja vēl pāris ādas plēksnīšu no saulē apdegušajiem pleciem, kas meitenei likās patiesi pretīgi.

Atgriezies pie iepriekš izraktās bedres, zēns ar sauju pasmēla ūdeni un kāri padzērās. Pirra atskārta, ka ūdens laikam būs izsūcies no zemes un tāpēc viņš acīmredzot bija izracis to bedri. Tas bija viltīgi, taču daudz tur laikam nebija. Vismaz šajā ziņā viņai bija veicies labāk viņš nebija atradis pazemes avotu alā.

Zēns nodūra vēl divas zivis, ielika tās oglēs un, savil­cis savā būdā kaudzi izžuvušu jūraszāļu, ielīda tur iekšā.

Sabiezēja krēsla. Vējš uzvēdīja ceptu zivju smaržu. Pirra nespēja to izturēt. Viņa aizmirsa briesmas. Viņa aizmirsa visu, izņemot tās zivs smaržu.

Meitene zagšus lavījās lejup pa nogāzi. Tuvojoties būdai, viņa izdzirda no tās nākam šņākuļošanu. Labi. Svešais bija cieši aizmidzis.

Karstajā, trīsuļojošajā gaisā viņa pamanīja no pel­niem rēgojamies melni apdegušu zivs asti. Viņa klusītēm paņēma žagaru, lai to izķeksētu.

No būdas izšāvās roka un saķēra viņu aiz plaukstas locītavas.

17

Pirra spārdījās un skrāpēja, bet zēns bija šaušalīgi stiprs un nelaida viņu vaļā. Meitene ar brīvo roku plēsa zēnam matus. Viņš izgrieza tai roku, nospiežot zemē uz akmeņiem. Viņa skrāpēja zēna seju. Viņš ar dūri sāpīgi iebelza pa meitenes ievainoto vaigu. Pirra iekliedzās, izbiedējot pretinieku un liekot tam atlaist tvērienu vaļī­gāk. Viņa izlocījās un metās bēgt pāri oļiem.

Svešinieks klupa pakaļ žigli kā čūska.

Meitene apcirtās. Atkāpies! viņa akejiski šņāca.

-   Vai ari es tevi noburšu!

Tas viņu apstādināja.

-    Es runāju nopietni! viņa draudēja, rādīdama ar trīcošu pirkstu. Likšu tev izklepot iekšas un… spļaut asinis, un mirti

-   To tu nevarētu, viņš elsa.

-   Varētu gan, viņa meloja. Vai gribi pārbaudīt?

Zēns nikni paglūnēja, noslaucīdams muti ar plaukstas

virspusi. Bet tuvāk nenāca.

Tuvumā viņš neizskatījās necik vecāks par Pirru, kaut arī bija briesmīgi stiprs un šķita spējīgs uz visu. Viņš samiegtām acīm vērās meitenē caur pinkainajiem, dzel­tenajiem matiem. Stāvēt viņam pretī bija gluži kā atras­ties aci pret aci ar kādu savvaļas zvēru.

Pirra sev sacīja: kamēr viņa neizrādīs bailes, viņam būs jāklausa. Svešais taču nezināja, ka viņa nepieprot nekādas burvestības.

Sasprindzinājusi kājas, lai tās netrīcētu, meitene sacīja: Vai tad tu nezini, kur atrodies, kazu puika? Šī ir Dievietes sala un es esmu virspriesterienes meita. Tas nozīmē, ka tev jādara tas, ko es saku.

Zēns uzmeta skatienu zelta cirvjiem uz viņas tuni­kas. Mani nesauc par kazu puiku. Es esmu Hīlass. Un es esmu karotājs.

Viņa nošņaukājās. Tu esi melis tāpat kā visi akejieši.

Zēns ielīda savā būdā un, izvilcis nazi, pavēcināja to viņai gar seju. Vai redzi šito? Tas ir karotāja nazis.

Ierocis bija no bronzas un ļoti smalki apstrādāts. Mei­tene izlikās, ka viņu tas nebiedē. Tu to nozagi, viņa nicīgi izmeta.

-   Nenozagu vis! Tas ir mans.

Pirra vilcinājās. Zēns paspēra soli uz priekšu. Viņa spēra soli atpakaļ.

-   Kur pārējie? viņš noprasīja.

-   Kas tad?

-   Tavējie! Vārnas!

-   Esmu viena pati un Vārnas nav manējie.

-   Nu, bet tu nevari noliegt, ka biji ar viņiem vienā nometnē. Kur kuģis?