Dārdu aizas noslēpums

—    Tev es esmu draugs, — tēvocis Mitrofans noteikti atbildēja. — Palīdzēšu, ja vajadzēs. Savu pienākumu zinu. Sabiedrotos cienām, kaut arī jūs nesteidzaties ar otro fronti… Iesim …

—   Lai notiek, — mirkli padomājis, atbildēja svešinieks. — Bet vai tiešām pie jums uz ielas nedrīkst jautāt, kāda tagad nedējas diena?

—   Mums, brālīt, tagad tādas dieniņas, ka vislabāk patiktos zīlēt, kad tās beigsies.

—    Šķiet, esmu ļoti kļūdījies, — svešinieks sacīja.

—    Tas gadās, — tēvocis Mitrofans tūlīt piekrita. — Es pats reiz šņabja vietā iekampu etiķi. Iesim …

Piesardzīgi iedams pa tumšo gatvi, tēvocis dzirdēja turpat aiz muguras svešiniekā smagos elpas vilcienus.

Beidzot nočīkstēja vīna dārza vārtiņi. Tēvocis Mitrofans atviegloti nopūtās.

—    Atnācām gan . . .

Viņš sataustīja zem lieveņa pabāzto atslēgu, attaisīja durvis, ciemiņu ielaida iekšā papriekšu. Istabā aizklāja logu ar vecu gultas segu un tikai tad aizdedza petrolejas lampu. Tēvocis ar ziņkāri pārlaida skatienu ciemiņam. Tas bija vidēja auguma, gadus divdesmit vecs puisis ar šauru, bālu seju, tumšām uzacīm un gaišiem pelnu krāsas matiem. Ģērbies pelēkā rūtainā vamzī ar melniem atlokiem un šaurās samta biksēs. Zem vamža balts krekls ar melnu lentīti kaklasaites vietā. Plāns gumijas mētelis ar kapuci. Ienācis istabā, jauneklis mēteli novilka, bet diez vai tas spēja dot valkātājam kādu siltumu šādā aukstā marta naktī.

— Laikam būsi pārsalis, — tēvocis Mitrofans sacīja un nodrebinājās, kaut gan viņam mugurā bija vatenis. — Ķeza ķezas galā. Degvīna nav, un malka, brālīt, ari nav saskaldīta. Rītdien sieva izkurinās krāsni. Bet tagad uz petrolejas ķēķa uzvārīšu tēju. Sasildīsimies.

—   Nē, auksti man nav, — jauneklis skaņā, mazliet metāliskā balsī teica. — Bet liels paldies, ka devāt man pajumti. Es šeit itin neviena nepazīstu. Vaļsirdīgi sakot, es pat nezinu, kur atrodos.

«Nomet cilvēkus, bet kāda tur jēga,» tēvocim Mitrofanam pavīdēja prātā doma. «Ne karšu, ne piemērotu drēbīšu. Apģērbuši kā cirkus klaunu, viņš tūlīt būtu iekritis. Šitais laikam vests uz Rumāniju, bet nokļuvis, āre, pie mums. Labi vēl, ka nav iegāzies jūrā. Kur viņš liktos, ja nebūtu sastapis mani.»

—   Nu tad iepazīsimies, — vecais atsāka, uzrunādams ciemiņu, — mans uzvārds Cibulis, vārds Mitrofans, tēva vārds Kuzmičs, bet kā lai godāju tevi?

—    Mans vārds ir Albins, — jauneklis atbildēja.

—   Neko teikt, vārds tīri glīts, — tēvocis Mitrofans atzinīgi sacīja. — Bet uzvārds?

—   Sauciet mani tikai par Albīnu, — jauneklis apjucis pasmaidīja.

—    Labi, pietiks ar Albīnu, — tēvocis Mitrofans piekrita. — Jauns esi, bet konspirācijas niķus zini. Patiesību sakot, tu dari pareizi. Man tavs uzvārds bijis nebijis. Rītdien sameklēšu piemērotas drēbītes, ar tavējām nedrīkst ārā rādīties, tūlīt apcietinās. Dokumenti laikam tev ir? Pase vai kaut kas līdzīgs?

—   Nezinu, — Albīns nedroši sacīja. — Bet, lūdzu, sakiet — kur esmu nokļuvis? Kā sauc šo vietu?

—   Alušta . ..

—   Alušta? — jauneklis atkārtoja, mazliet paraustīdams plecus. — Tādu vietu neatceros… Bet kas šī par zemi vai, kā to mēdz sacīt… valsti?

—    Kas ar tevi ir, vai no mēness esi nokritis? — tēvocis Mitrofans brīnījās. — Šeit ir Krima. Par Krimu tak būsi dzirdēj is? Ko gan j ums tur māca … Valsts šeit bija Padomju valsts, iekām fašisti iebruka. Aiztrieksim fašistus, un atkal būs Padomju valsts… Kur tad tu gribēji nokļūt?

—      Ne jau nu gluži šeit, — jauneklis skumīgi nopūtās. — Tagad nekas vairs nav lidzams, bet baidos, ka tā nebūs mana vienīgā kļūda. Kāds tagad datums?

—    Sestais marts.

—   Turpiniet, turpiniet!

—    Ko lai turpinu?

—    Sestais marts — kādā gadā?

Tēvocis Mitrofans aiz liela pārsteiguma muti vien iepleta.

—   Puis, tu ar mani te nedzen jokus! — viņš draudīgi sacīja un tik spēcīgi uzgāza ar dūri pa galdu, ka šķindēdamas palēcās glāzes.

—    Kuzmič, nedusmojieties! — Albīns klusi sacīja.

—    Es runāju taisnību. Nezinu, kāds tagad gads. Tā tas ir iznācis. Es… ilgi slimoju… Visu esmu aizmirsis …

—    Draudziņ, bet kad tu saslimi, kurā gadā? — tēvocis Mitrofans, aizdomu pārņemts, ievaicājās, nenolaizdams acu no ciemiņa.

—    Jau sen … Taču esmu aizmirsis …

—    Kā tad tevi, slimu puisi, sūtīja šādā darīšanā?

—    Kādā darīšanā?

—    Labi, labi, — tēvocis Mitrofans atmeta ar roku,

—    man tas vienalga. Tikai to gan tev pasacīšu: arī melot vajag mācēt, citādi uzreiz iekritīsi.

Albīns ar smalkiem pirkstiem paberza bālo pieri.

—    Tomēr pasakiet — kāds tagad gads?

—   Tūkstoš deviņi simti septiņdesmitais, — tēvocis Mitrofans zobgalīgi nomurmināja.

Ciemiņš neapvainojās. Viņš vērīgi paraudzījās uz veco vīru, kaut ko apsvērdams, un nešaubīgi sacīja:

—    Nē, nevar būt.

—    Pareizi, tiktāl vēl neesam nodzīvojuši. Bet ja es teikšu — tūkstoš astoņi simti septiņdesmitais?

Albīns nodrebēja. Viņa lielajās, melnajās acīs iezaigojās zeltainas dzirkstis. Bet, mirkli padomājis, viņš pagrozīja galvu.

—    Domāju, ka arī tas nav taisnība.