Dārdu aizas noslēpums

—   Nesaprotama būšana, — mednieks norūca, vērīgi aplūkodams zīmējumu. — Tava tēva darbs? — viņš uzrunāja Kvali.— Kā tu zini, ka to zīmējis tavs tēvs?

Kvali kaut ko atbildēja vietējā izloksnē.

Džonsons sarauca saulē izbalējušās uzacis.

—    Tēvs pats esot rādījis dēlam šos zīmējumus, kad tas iecelts karavīra kārtā, — Džonsons skaidroja, pamādams ar galvu uz Kvali pusi.

—    Lai nu būtu kā būdams, — es sacīju, — bet šis zīmējums neapšaubāmi pierāda, ka dinozauri vēl tagad ir Āfrikas vidienē vai arī ir šeit bijuši pavisam nesen.

Sakāmo nepabeidzu. No purvu puses sadzirdēju dīvainas skaņas. Tanī pašā mirklī melnie karavīri pārbijušies, kliegdami iedrāzās pie mums alā.

—   Purvu ļaunie gari! — Kvali iesaucās, un viņa seja kļuva pelēcīga.

—    Nebļaujiet! — es pavēlēju.

Visi apklusa. Ļoti uzmanīgi klausījāmies, un tad atkal notālēm atplūda šī pati skaņa. Tā reizē atgādināja šņākšanu un svilpšanu, kas pamazām rimās, bet tad uzreiz atkal izvērtās it kā par kvākstēšanu, it kā par ņaudēšanu. Ērmīgas skaņas. Tajās izpaudās draudi, izaicinājums, nevaldāms, traks niknums. Svilpšana un ņaudēšana atkārtojās vairākas reizes un tad pēkšņi apravās. Vērīgi klausījāmies vēl labu laiciņu, bet purvos viss bija klusu. Paskatījos uz nēģeriem. Sejas pelnu pelēkas, lūpas drebēja, acis bailēs izvalbītas. Kvali bija satraukts.

—    Kas tur varētu būt? — jautāju Džonsonam.

Vecais mednieks paraustīja plecus.

—    Savu mūžu neesmu dzirdējis neko līdzīgu.

—   Tie ir ļaunie purvu gari, — Kvali aizsmakušā balsī sacīja. — Bet kāpēc viņi runā no rīts? Kvali nesaprot … Varbūt dusmojas, kāpēc mēs nākuši…

—   Vai kāds šos «ļaunos garus» ir redzējis? — es iejautājos.

—   Ļauns garus redzēt nevar. Kas redz — tūlīt mirst nost. ..

—    Bet varbūt tā brēc tie zvēri? — es vaicāju, pamādams uz sienu, kur bija uzzīmēti dinozauri.

—   Nē … Tie dara tā, — Kvali izstiepa lūpas un šņāca.

—    Tāpat kā čūskas?

—    Nē, čūskas klusu . . . Šitie dikti stipri.

—   Varbūt tā bija kāda cita dinozaura — plēsdņas balss, — es piebildu, griezdamies pie Džonsona.

—   Jūsu tirānozauram līdzīga nezvēra balss? Var būt, ka bija, var būt, ka nebija.

Attaisīju planšeti un izņēmu fotogrāfiju, uz kuras bija redzams tirānozaurs. Sniedzu kartīti nēģerim Kvali.

—    Vai neesi ko dzirdējis par šādu zvēru?

Nēģeris piesardzīgi paņēma fotogrāfiju, vērīgi to

apskatīja un atdeva man atpakaļ.

—    Kvali tāds nava redzējis… Dzirdējis arī nava.

Palūdzu Vufu, lai viņš iezīmē savā blokā uz alu

sienām esošos attēlus.

Mans vietnieks nepatikā saviebās.

—    Vai jūs paliksiet tepat?

—   Kaut arī mēs te nepaliktu. Jūs taču esat apbruņots.

—    Viens es šeit nekvernēšu, — Persijs pateica.

—   Neuztraucieties! Mēs nekur nepazudīsim. Apskatīsim pārējās alas. Varu norīkot pie jums nēģerus . .. apsardzībai.

Persijs kaut ko nopurpināja un vēlēja nesējam atgādāt šurp krāsu kasti.

Pie svētajiem akmeņiem sabijām līdz vakaram. «Ļauno garu» balsis vairs nedzirdējām. No purvu puses neatplūda neviena skaņa. Tikai niedres lāgiem iešalcās, vējam uznākot. Džonsons zvilnēja kraujas ēnā un vairākas stundas vēroja purvus, taču neko aizdomīgu nemanīja. Mēs ar Kvali izkāpelējām daudzas alas, izbiedēdami tikai čūskas, kuras tur slēpās no dienas tveices. Alu sienas lielākoties zīmējumiem klātas. Tajos bija attēloti dzīvnieki, kas arī tagad bieži sastopami Ekvatoriālajā Āfrikā. Kvali tēva zīmējums bija vienīgais neparastais.

Mēģināju uzzināt, kāda nozīme šiem attēliem, bet Kvali nespēja izskaidrot. Viņa angļu valodas vārdu krājums bija pārāk mazs.

—    Tavs tēvs, Kvali, lielos zvērus esot redzējis kur citur?

—     Jā, priekšniek. Viņš tos redzējis pie ezers. Vienu dienu ko iet. Kvali tur nava bijis. Rītdien ies . .

—    Kvali, pasaki — kāpēc beļģieši noslepkavoja tavu tēvu?

• Jaunā nēģera seja sadrūma, acīs pavīdēja dusmu dzirkstis.

—    No kādas zemes esi, priekšniek? Anglis?

—    Nē, es esmu polis. Ir tāda valsts — Polija, tur tālu, — es rādīju ar roku uz ziemeļiem. — Vai Padomju Savienību zini?

Kvali pamāja ar galvu.

-— Polija turpat blakus. Tikai Padomju Savienība ir liela zeme, tikpat liela kā visa Āfrika, bet mana dzimtene ir maza . . .

—     Zinu, — Kvali sacīja, — skolotājs teica. Kvali gāja skolā. . . Viens gads, — viņš stāstīja un pēkšņi pasmaidīja. — Skolā ļoti labi. Padomju Savienība — ļoti labi, un tava dzimtene — labi. — Kvali dziļi nopūtās, seja atkal sadrūma. — Beļģiešu velns noslepkavoja manu tēvu. Tēvs aizstāvēja manu māte. Tēvs iesita beļģiešu zaldātam. Tēvu nošāva, piecpadsmit Ngoa cilts karavīrs arī. . . Kāpēc?

Ko es varēju atbildēt? Sniedzu viņam roku, un Kvali to cieši paspieda.

—     Kvali tavs draugs, — viņš sacīja. — Tu ir labs cilvēks. Priekšniek, Kvali tev palīdzēs. — Viņš satvēra manas labās rokas īkšķi un stipri parāva, pēc tam pastiepa man savu īkšķi, un es to savukārt paraustīju.

Mēs noslēdzām draudzīgu savienību.