Dārdu aizas noslēpums

—    Tagad vēl pārāk agri runāt par summu, — es iebildu. — Vispirms jāuzzin, vai šeit tiešām dzīvo dinozauri un kādi dinozauri. Piemēram, zvērs, par kuru jums stāstījis nēģeris, arī var būt dinozaurs, taču nevis plēsoņa kā tas, kurš redzams fotogrāfijā, bet zālēdājs. Varbūt brontozaurs vai diplodoks. Iztaujājiet pamatīgāk to nēģeri, kur un kad viņa tēvs redzējis šo dzīvnieku un kāds tas izskatījies.

—    Pasaukšu to nēģeri. Viņš mazliet runā angliski.

—    Pasauciet!

Pēc brīža Džonsons atgriezās kopā ar slaidu, jaunu nēģeri, pāri plecam melnais afrikānis bija pārsviedis togai līdzīgu baltas drānas gabalu. Nēģera tumšie, cirtainie mati bija izrotāti ar divām cepurītes veidā saliektām strausa spalvām. Ovālo, tumšbrūno seju ar augstu pieri un smalkiem vaibstiem šķērsoja dziļa rēta no deniņiem līdz zodam . . .

—     Viņa vārds ir Kvali, — Džonsons skaidroja. — Aizvakar pārnācis mājās kopā ar citiem nesējiem un gribētu palikt mūsu nometnē.

—    Labdien, priekšniek, — Kvali sacīja, pielikdams plaukstas pie krūtīm un mazliet pieliekdams galvu. — Mans labi zina medību vietas. Mans var puh-puh . . . šaut. Lūdzu, dod man karabīni, patronas, un mans parādīs labas vietas. Daudz lauva, bifelis, zilonis, baltais degunradzis . . .

—    Man vajadzīgs krokodils, milzīgs krokodils, — es sacīju. — Tāds krokodils, kam aste būtu zem tā koka, bet galva tur, kur sēž lielais, baltais vīrs. — Es parādīju ar roku uz Persija Vufa pusi.

Persijs sakustējās un parāva sev apakšā kājas.

—    Tāds krokodils te nav, — Kvali noteikti sacīja, un Džonsons apmierināti pamāja ar rudo, plikpauraino galvu.

—    Bet zvērs, par kuru vakar stāstīji baltajām medniekam?

—    Ahā, tas zvērs nav te, — Kvali teica. — Divi, pieci, desmit, — viņš skaitīja uz pirkstiem, laikam pūlēdamies atcerēties angļu vārdus, — piecpadsmit dienas jāiet. .. Ļoti slikta vieta . . . Viens iesi, pagalam esi. . . Tur, .— viņš gauži piepūlējās, mēģinādams izraudzīties vajadzīgos vārdus, bet nespēdams tos atminēties vai nemaz nezinādams. — Tur … — un viņš sāka Džonsonam kaut ko skaidrot vietējo bantu nēģeru izloksnē.

Mednieks uzmanīgi klausījās, laiku pa laikam šaubās pašūpodams galvu.

—    Ko nēģeris stāsta?

—     Viņš apgalvo, ka lielie zvēri dzīvojot divu nedēļu gājienā no šejienes, bet tuvoties viņu mitināšanās vietām esot bīstami. Ļaunie gari sargājot to apvidu. Viņu balsis vakaros skanot pāri purviem. Melnie mednieki nekad neejot dziļi purvos, jo atceļa no turienes neesot. . . Viņa tēvs redzējis milzīgos zvērus, kad tie lielās bailēs bēguši. Viņš domā, ka šādus briesmoņus varējuši nobiedēt tikai ļaunie gari. Bet ļaunos garus viņa tēvs neesot redzējis. Lielajiem zvēriem rumpis un kājas esot kā ziloņiem, aste kā krokodiliem, galva un kakls kā čūskām. Uz muguras rēgojoties asi puni, tādi kā degunradžiem uz purna, lai gan purva nezvēriem šo punu esot vairāk un tie daudz lielāki nekā degunradžiem. Kad tie zvēri skrējuši, zeme drebējusi un koki līgojušies.

—    Pajautājiet — cik tādus zvērus redzējis nēģera tēvs un kad viņš tos redzējis?

—     Redzējis trīs zvērus. Divi liels zvērus un vienu ni<izs zvērus, — Kvali atbildēja, saprazdams manu jaul.ijumu. — Tas bija sen sen: tēvs vēl bija jauns, Kvali nebija dzimis.

— Kur tagad ir tavs tēvs?

Nēģera acis piemiedzās, sejā pavīdēja sāpes. Viņš pagriezās pret Džonsonu un tam kaut ko satraukti skaidroja.

—   Viņa tēvu noslepkavojuši beļģieši, — Džonsons pārtulkoja, acis nodūris. — Pirms dažiem gadiem beļģieši tēvu nošāvuši reizē ar citiem viņu sādžas vīriešiem.

Iestājās spriegs klusums.

—   Vai pats esi bijis tanī apvidū, kur tavs tēvs redzējis lielos zvērus? — es jautāju, izvairīdamies raudzīties nēģerim acīs.

—    Nē, — Kvali sacīja, — bet mans zina tur aiziet. Es… es aizvedīšu tur balto mednieku par vienu karabīns ar patronām. Es aizvedīšu līdz svētajiem akmeņiem. Tālāk jāiet vēl viena diena.

—    Ļoti labi, — es teicu. — Tu aizvedīsi mūsu ekspedīciju līdz svētajiem akmeņiem. Rītdien dosimies atpakaļ uz Bumbu, un, tiklīdz beigsies lietus periods, tu aizvedīsi mūs turp, kur tavs tēvs redzējis briesmoņus.

—    Un karabīns es dabūšu? — Kvali neticīgi jautāja.

—    Lai gan nēģeri Kongo kolonijā nedrīkst turēt vītņu šautenes, — es sacīju, — tomēr tev uzdāvināšu karabīni un patronas, ja parādīsi man briesmoņu pēdas. Tikai pēdas .. .

Kvali saknieba lūpas un caur pieri palūkojās uz mani.

—    Priekšniek, vai nepiekrāpsi?

—    Ja pēdas parādīsi, nepiekrāpšu.

—   Norunāts, — nēģeris svinīgi sacīja. — Kvali aizvedīs ekspedīciju un parādīs liels zvēru pēdas.

Pēc nedēļas mēs jau bijām Bumbā. Liku Vufam un Džonsonam iekraut kuģī sprostus ar reti sastopamiem dzīvniekiem, kurus sūtījām uz mistera Leslija Beiza zooloģiskajiem dārziem, bet pats iekāpu lidmašīnā un pēc dažām stundām jau soļoju pa Beļģijas Kongo galvaspilsētas Leopoldvilas ļaužu pilnajām ielām.