Dārdu aizas noslēpums

—   Nudien, Batsur, es neesmu vainīgs. Es taču jau teicu… Jūs pašā pēdējā brīdī sadomājāt ņemt mani līdzi, kad viss bija iesaiņots. Turklāt radioaparātu pārbaudīja Igors Nikolajevičs . . . Droši vien viņš radioaparatūras kastē ir iebāzis sautētas cūkgaļas konservus un nevis rezerves baterijas. Viņš vienmēr visu saputro un aizmirst. Instrumentu tabulas Igors Nikolajevičs bija ielicis ekspedīcijas aptieciņā, apdegumu ziedi — pie pārtikas produktiem. Kad mēs atpūtāmies pie bazalta iežu plato, pavārs šo ziedi kopā ar majonēzi bija pielicis pie vinegreta. Neviens to neatskārta. Tikai brīnījās, kāpēc ēdiens ožot pēc zālēm. Pēc tam Igors Nikolajevičs palūdza mani, lai es sameklējot apdegumu ziedi, un es atradu tikai tukšu kārbiņu līdzās majonēzes burkām. Igors Nikolajevičs toreiz aizliedza citiem stāstīt par to . . .

—    Spēkavīr, draugus aiz muguras nedrīkst aprunāt, — Batsurs zobgalīgi sacīja. — Draugiem būs caurs miegs. Arī tu gulēsi nemierīgi. . . Igors Nikolajevičs ir tikai mazliet izklaidīgs tāpat kā visi izcilie zinātnieki. Es tavā vietā tomēr tūlīt būtu pārbaudījis radioraidītāju. Tad mums nebūtu pārtrūkuši sakari ar ārpasauli. Tagad var gadīties, ka mūs sāk meklēt kā bez vēsts pazudušus.

Kāds tuvojās lēniem soļiem, smiltīm čirkstot.

Pie ugunskura sēdēja Batsurs un Žora. Pie viņiem pienāca Ozerovs. Viņš bija viens pats.

—   Kur tad Žambals? — jautāja Batsurs un nemierīgi pameta acis uz draugu.

—    Žambals palika tur. — Arkādijs pameta ar roku uz to pusi, no kuras bija nācis. — Mēs atradām plaisu, pa kuru var iekļūt alās. Kādus piecpadsmit kilometrus no šejienes. Pārvietosim nometni turp …

Automašīna bez steigas slīdēja pa tumšo tuksnesi. Spožās prožektoru strēles izcēla no melnās nakts kāpu ņirbošos smilšu vilnīšus, puskaltušu karaganu panīkušos zarus, vēja izgraustas klintis. Tas viss pēkšņi pazibēja, meta spilgtas, asas ēnas un spokaini atkal iegrima tumsā. Ceļotāji šķērsoja lēzenu takira ieplaku, izžuvušas upes gultni. Pavīdēja un pazuda tumsā liela, pelēka čūska. Sarkanīgi punkti uzliesmoja kā dzirksteles naksnīgajos smiltājos pa labi un pa kreisi no mašīnas.

«Šakāļi,» Batsurs domāja.

Viņš sēdēja apvidus mašīnas kabīnē starp Ozerovu un mongoļu šoferi.

Mašīnu vadīja Arkādijs. Pēc kaut kādām viņam vienam pašam apjaušamām pazīmēm viņš orientējās melnajā smilšu kāpu un klinšu labirintā.

«Mēs apbraucam kalnu masīvu gar dienvidu pusi,» Batsurs prātoja. «Tātad Arkādijam taisnība: alas atrodas masīva rietumu daļā, bet nevis austrumos, kur redzējām klostera drupas. Mūs maldinājušas šīs drupas.»

Ozerovs nobremzēja mašīnu.

—   Tūlīt būs stāvs kritums un pēc tam ieplaka. Tur atrodas apakšzemes ieeja. Es gribētu, lai jūs apskatāt šo vietu tūlīt, tiklīdz uzlēks saule. Vēlos pārbaudīt iespaidus, kādi radušies man.

—    Vai ir kas jauns?

—    It kā būtu, it kā nebūtu.

Tālu ielejā uzliesmoja un apdzisa sarkana uguntiņa. Pēc tam atkal paspīdēja un atkal apdzisa.

—    Žambals signalizē, — Ozerovs sacīja. — Esam jau gandrīz pie mērķa.

Mašīna sāka ripot ātrāk un devās lejup ieplakā.

*

Visi ekspedīcijas dalībnieki apgulās turpat mašīnas kulbā.

Žora jau ierosināja uzcelt teltis, bet Arkādijs Mihailovičs tikai dīvaini pasmaidīja un teica, ka šeit nevarēšot iedzīt mietus. Žora piesita ar āmuru pie zemes un pārliecinājās, ka zem plānas smilšu kārtiņas ir cieta, skanīga klints.

Kad Žora pamodās, mašīnā neviena vairs nebija. Žora steigšus nolēca zemē. Rīts bija apbrīnojami kluss. Automašīna atradās plašas iedobas vidū, kuras virsma bija pilnīgi līdzena. Iedobas tālajā rietumu malā atspoguļojās pirmie saules stari, bet līdzenumā vēl snauda Atasula kalnu grēdas aukstā, zilganā ēna. Tīras, spožas debesis plētās pār dzelteno smilšu klaju.

Žambals un šoferis pietupušies pūlējās aizdedzināt prīmusu.

—    Kur tad Batsurs un Arkādijs Mihailovičs? — Žora jautāja, apžilbinošās debesu zilgmes spožumā piemiegdams acis.

—    Aizgāja uz to pusi, — Žambals sacīja, pamājis ar roku. — Klinšu caurums gāja skatīt. Liels caurums. Ai, ai! Dikti dziļš. Mēs vakar atradām.

—    Kāpēc nepamodinājāt mani?

—   Kāpēc man prasi? — Žambals brīnījās. — Batsuram prasi. Tur viņš nāk . . .

Ozerovs un Batsurs lēnītēm soļoja šurp, uz mašīnu.

—    Apbrīnojami, — Batsurs sacīja pienākdams.

—    Apbrīnojami, — viņš atkārtoja un stipri uzsita Žoram uz pleca. — Spēkavīr, vai tu saproti, ko tas nozīmē?

—   Nē, nesaprotu, — Žora sacīja, — glaudīdams sev plecu.

—    Arī es nesaprotu, — Batsurs vaļsirdīgi teica.

—    Bet Arkādijs Mihailovičs saprata; atklājums ir ārkārtīgs un gandrīz neticams.

—   Mini kādu citu izskaidrojumu, — Ozerovs sacīja.

—   Cita nezinu. Turklāt uzskatu, ka tev taisnība. Bet galva tomēr plīst pušu, domājot par visu redzēto.

—    Vai atradāt apakšzemes templi? — Žora ziņkāri jautāja.

—    Templim tur ir jābūt, — Batsurs atbildēja. — Paēdīsim brokastis un iesim to apskatīt. Bet templis nav galvenais.

—    Kas tad?

—    Tas, uz kā tu stāvi.

—    Smiltis?

—     Spēkavīr, tava apķērība netiek līdzi tavai ziņkārībai… Paraus ar ķepiņām smiltis un pasaki, kas atrodas zem tām.