Dārdu aizas noslēpums

—    Vai tu redz! — Žora iesaucās, atrausis smiltis.

—   Gluži tāpat iesaucos arī es pirms pusstundas. Kas tas ir par iezi?

Žora uzsita ar veseri pa gludo, it kā nopulēto tumšpelēka akmens virsmu. Nogulās knūpus, atrausa smiltis lielākā plankumā, vērīgi apskatīja dīvaino iezi; pagājās citā vietā, parakņājās arī tur — atkal tas pats iezis.

Viņš četrrāpus virzījās apkārt automašīnai un zem plāna irdenas smilts slānīša visur atrada tēraudcietu, gludu pelēka akmens virsmu. Tajā nebija gandrīz nevienas plaisas, un veseris lēca atpakaļ kā no laktas. Žora piecēlās kājās, paskrēja dažus desmitus metru, atkal parausa smiltis. Tas pats . ..

—   Vai visur ir šāds pamats? — viņš izbrīnījies jautāja.

—   Visā ieplakā, — Ozerovs atbildēja. — Vietām smilts kārta biezāka. Tā, acīm redzot, nespēj noturēties uz gludās virsmas. Vēji smiltis arvien aizpūš. Žora, kā jūs domājat, kas tas ir?

—   Ja mēs nebūtu Gobi tuksnesī, es teiktu, ka tas izskatās pēc pulēta betona un visa šī ieplaka līdzinās . . . lidlaukam.

—   Lieliski! — Ozerovs sacīja. — To nu gan negaidīju …

—   Žora, Žora! — Batsurs iesaucās. — Tu būsi akadēmiķis. Apsveicu … Zili brīnumi!…

—    Jūs taču mani nesapratāt, — Žora gandrīz raudādams protestēja. — Un neļāvāt pabeigt sacīto. Es taču teicu — ja mēs nebūtu Gobi tuksnesī. Bet mēs esam Gobi tuksnesī! Kuram katram stulbenim skaidrs, ka šeit betons nevar būt. Par ko jūs mani turat? Protams, es sajēdzu, ka tas ir pavisam kas cits. . . Bet kas? Lavas virskārta? Lava izplūdusi pa ieplakas gultni, un radies šis «betons» … Ko jūs smejaties? Vai tad tā nav?

—   Mēs nesmejamies, — Ozerovs nopietni atbildēja. Tomēr nekad nevajag tūlīt atteikties no spriedumiem, kas tev pašam liekas vispareizākie. Šī ieplaka mazliet taču līdzinās lidlaukam?

—    Jā gan, bet…

—     Arī es domāju tāpat. Protams, lava tā nav. Visdrīzāk tas ir betonam līdzīgs, bet daudz izturīgāks mākslīgs materiāls. Un šis laukums varbūt bijis kaut kas tāds kā . .. lidlauks. Kaut kas tāds.. . Nesteigsimies ar galīgiem secinājumiem. Redzēsim, ko dos apakšzemes apskate …

*

Pazemes pētīšana ilga veselu dienu. Batsurs, Ozerovs, Žambals un Žora lēnītēm virzījās pa gaiteņu un zāļu labirintu. Svaiga gaisa strāva rāva uz priekšu paštaisītās lāpas liesmu. Visi četri gāja gaisa plūsmas virzienā. Reizēm apstājās, lai palūkotos blakus gaiteņos. Visas ejas un zāles bija izcirstas blīvā, pelēkā smilšakmenī. Uz gludi nopulētām sienām ne uzrakstu, ne zīmējumu. Zāļu augstās, pusapaļās velves pārsteidza ar ģeometrisko formu pareizumu.

—     Dīvaina būve, — Batsurs brīnījās. — Ar kādiem instrumentiem izcirsts šis labirints? — Laikam gan šis nav ne mongoļu un pat ne ķīniešu roku darbs . . .

—    Protams, šī ir daudz vecāka būve, — Ozerovs piekrita. — Droši vien veidota reizē ar laukumu, ko Žora nosauca par lidlauku. Mongoļu mūki daudz vēlāk apakšzemes zāles pārvērtuši par templi.

—    Kas tad visu to izbūvējis? — Žora brīnījās.

—     Spēkavīr, nesteidzies! Visu uzzināsim! Ja trīs mednieki apvieno savus pūliņus, viņi savaņģo pat visstiprāko lauvu.

—    Batsur, vai tad Mongolijā ir lauvas?

—    Tagad nav, bet pagājušajos ģeoloģiskajos laikmetos ir bijušas. Es tiku domājis . . .

Batsurs sakāmo nepabeidza. Viņi sadzirdēja troksni.

—    Vējš? — Ozerovs minēja.

—    Laikam gan ne … Varbūt ūdens? Esam nokāpuši diezgan dziļi.

Pētnieki piesardzīgi devās uz priekšu. Troksnis kļuva arvien jaušamāks. Gaisa plūsma jau bija tik spēcīga, ka gandrīz nodzēsa lāpu.

Pēkšņi ieblāzmojās vāja gaisma. Gaitenis beidzās. Nācēji iegāja milzīgā, apaļā zālē. Gaisma staroja kaut kur no augšas un visvairāk skāra ārkārtīgi liela, zāles sienā izkalta akmens tēla seju.

—    Šī tad nu ir Lielā Lamas statuja, — Batsurs klusi sacīja. — Milzenis! . . .

Tēls bija vairāk nekā trīsdesmit metru augsts. Lama sēdēja, acis aizvērtas, lielās rokas ar resnajiem pirkstiem noliktas uz ceļgaliem. Pie statujas kājām no plaisas zāles sienā burbuļoja avots. Spēcīgā ūdens strūkla čalodama krita lejup un pazuda dziļā tunelī.

Žora steidzās ūdeni nogaršot.

—    Brīnišķīgs ūdens! — viņš iesaucās. — Kopš izbraukšanas no Alma-Atas neesmu dzēris tik labu ūdeni.

—    Droši vien svētais ūdens, — Žambals izteica savas domas. — Paņemsim līdzi labi daudz. Būs varen garšīgs tēja …

Ozerovs un Batsurs uzkāpa uz statujas milzīgās pakājes un, ieslēguši elektriskās spuldzes, apbrīnoja raibo lupatu kaudzi, ko šeit pa vienai vien sanesuši svētceļnieki.

—   Vēsturniekiem te būs darbs, — Batsurs piebilda. — Šis, jādomā, ir viens no visvecākajiem Mongolijas tempļiem un turklāt pamests ļoti sen. Diez vai kāds to vairs atceras . . . Spriežot pēc šīm panckām, pēdējie svētceļnieki te bijuši pirms saviem simt gadiem.

—    Viss pilnīgi pareizi, — Ozerovs pēkšņi ieteicās. — Te ir arī pērkondārdu garu svētās plāksnes gabals, par kuru runāja mirstošais sargs.

Uz Arkādija plaukstas iemirdzējās spīguļojoša kristāla šķemba.

—   Tā jau es domāju, — Ozerovs turpināja. — Šī ir tās pašas vielas šķemba, ko Žora atrada bazalta plakankalnes aizā. Batsur, vai saproti, ko tas nozīmē? …