Dārdu aizas noslēpums

—    Velns parāvis! — radists murmināja, uzmezdams acis gan Ozerovam, gan Tumovam. — Krāc kā nelabais.

—    Skaidrs, — Ozerovs sacīja. — Tātad krāc tikai pie plato. Igor, laikam būsim tikuši uz pēdām.

*

Ekspedīcijas dalībnieki nometni iekārtoja pie karstā avota. Burbuļojošais, gāzēm piesātinātais ūdens bija izskalojis klintīs plaisu ar dziļiem dobumiem un iegarenām bedrēm, gluži kā vannām. Straujās, siltās strūklas gludi nopulējušas ūdens tvertņu sienas. Apakšā zaļgana smilts. Ceļiniekiem ilgi patika laiskoties šajās ērtajās vannās, robaino klinšu dzegu ēnā, lāgiem norijot pa malkam remdenā ūdens, kas pēc garšas atgādināja narzanu.

—    Aizritēs gadi, un šeit  izveidosies kūrvieta; būs lieli nami, elektrība un saldējuma kioski, — Batsurs sapņaini prātoja. — Katrā ziņā atbraukšu te atpūsties.

—    Pagaidām šī ir vienīgā vieta, kuras dēļ bija vērts ceļot uz Gobi, — Tumovs purpināja, lēnītēm izģērbdamies pie kādas «vannas».

Ekspedīcija jau vairākas dienas pētīja vulkāniska plato dienvidu nostūri. Tumovs, Ozerovs un Batsurs kāpelēja pa dziļajām aizām, devās augšā-plakanajās virsotnēs, klaiņāja pa tumšo plaisu labirintu. Dažas plaisas līdz pusei piegruvušas ar melnā, porainā bazalta bluķiem, citas sniedzās ļoti dziļi, stiepās kilometriem tālu, krustojās, sazarojās, izveidojās par dziļiem kanjoniem un plato malās izskatījās pēc baigiem, tumšiem bezdibeņiem. Dažām plaisām varēja viegli pārkāpt, citas bija daudzus desmitus metru platas.

Ekspedīcijas dalībniekiem izdevās apskatīt vairākus tuvākos vulkāniskos konusus. Arī tie bija plaisu sašķelti. Vulkānu krāteri klinšu drupām piebiruši. Nekādu pazīmju, ka te izplūstu vulkānu gāzes, tuksnešainajā plakankalnē ne vēsts no vulkānu pelniem.

Šķita, ka šeit vulkāniskā darbība rimusies jau sensenos laikos, varbūt pirms gadu tūkstošiem. Ģeofiziskie aparāti nekur nekonstatēja iežu palielinātu radioaktivitāti.

Vienīgais, kas satrauca pētniekus, — nemitīgie sprakšķi radiouztvērēju austiņās. Sprakšķus varēja dzirdēt tikai tieši uz plato vai pie tā, traucējumi gandrīz pavisam izzuda divdesmit līdz divdesmit piecu kilometru attālumā no plato, bet visspēcīgāk skanēja pie bazalta iežu kraujas malas. Dziļāk plakankalnes vidienē traucējumu intensitāte nepalielinājās. Vārdu sakot, no bazalta iežiem plūda dīvaini radioviļņi, kas pretēji fizikas likumiem izplatījās nevis uz visām pusēm, bet norobežotā kūlī plūda uz augšu. Jāpiebilst, ka radisti apgalvoja — traucējumi dienu no dienas kļūstot vājāki. Patiešām, jau varēja neskaidri saklausīt Ulanbatoras, Alma-Atas un Urumču radiopārraides. Virs plato naktīs pie debesīm vairs nebija redzams neizskaidrojamais spīdums.

Šī spīduma dēļ Tumovs mazliet pat saķildojās ar Ozerovu. Noklausījies Arkādija stāstījumu, Tumovs kā jau allaž noteikti pateica, ka gaišie plankumi debesīs esot fantāzija, ka Ozerovu maldinājusi redze, un piebilda — acis visiem iekaisušas, no saules un nemitīgajiem vējiem. Sākās strīds: Arkādijs nesavaldījās, nosauca Igoru par tuvredzīgu ziloni, kas negribot skatīties tālāk par savu snuķi. Tumovs apvainojās. Veselu dienu viņi nerunāja viens ar otru, bet pēc tam sāka atkal tērzēt, it kā nekas nebūtu noticis.

Ozerovs jau divas naktis neaizvēra acu, cerēdams vēlreiz ieraudzīt pie debesīm dīvaino spīdumu. Tas vairs neatkārtojās, un Arkādijs jau sāka to aizmirst.

Zvilnēdams siltā ūdens bedrē, Tumovs sapņaini sacīja Batsuram, kura galva rēgojās virs otras «vannas» līmeņa:

—    Vēl pāris dienu — un beigsim. Jādodas mājup. Drīzāk uz Maskavu un pie darba! Jāpabeidz disertācija.

—   Tātad atgriezīsimies, neko nesasnieguši, — Batsurs nopūtās.

—   Nesasnieguši? — Tumovs brīnījās. — Tu atradi svina rūdas iežus; Arkādijs sastādījis lielisku ģeoloģisko karti; es esmu izplunčājies narzana ūdeņos; misters Aloizs Pigasters pārliecinājies, ka raķešu un staru ierīču šeit nav un viņa mākslīgais pavadonis aizgājis pie velna bez mūsu palīdzības. Viss ir ļoti skaisti, tāpat kā Gobi, kad uz to raugās no liela tāluma.

—    Bet kāpēc tad mākslīgais pavadonis avarējis?

—    Samaitājies viens no tiem desmittūkstoš aparātiem.

—    Bet enerģētiskā izlādēšanās Adžbogdo rajonā?

—    Vienkārša zemestrīce. Tās šeit nav nekāds retums. Zemestrīču pēdas redzamas ik uz soļa.

—    Kamēr mēs šeit esam, zemestrīces nav notikušas.

—    Tas ir ļoti labi, — Tumovs piebilda, uzmezdams skatienu nokarenajiem klinšu bluķiem.

—     Tomēr daudz kas vēl paliek neizskaidrots, — piemēram, sprakšķēšana, radiopārraides uztverot.

—    Par to lai lauza galvu radiotehniķi.

—    Nē, Igor Nikolajevič, manuprāt, tas ir ģeologu un ģeofiziķu pienākums.

—    Tev pielipuši Arkādija niķi, — Tumovs iesmējās. — Ari tas grib izskaidrot visu, ar ko vien gadās sastapties, aizmirsdams, ka viņa zinātnes nozarei arī ir savas robežas.

—    Zinātnei robežu nav, — Batsurs iebilda.

—    Draudziņ, nepiesienies pie vārdiem, — Tumovs atmeta ar roku. — Labāk izlasi vēlreiz «Hamletu». Tur Horācijs šinī sakarā saka princim tīri gudru frāzi.