DAIĻĀ MARGARETA

—   Es neredzu tavas vainas, — tirgotājs sacīja, kad viņš bija beidzis, — un saprotu, ka tu nevarēji rīkoties citādi. Vainīga ir Margareta, jo es viņai atļāvu kopā ar tevi un Betiju pastaigāties tikai gar upi un piekodināju izvairīties no ļaužu biezuma.

—   Jā, tēvs, tā ir mana vaina, un es lūdzu jums piedošanu, — sa­cīja Margareta tik maigi un padevīgi, ka tēvs nespēja viņu norāt, kā bija domājis,

— Tev jālūdz piedošana Pīteram, — viņš nomurmināja, — jo viņu droši vien ieliks cietumā un tiesās par šā cilvēka nogalinā­šanu. Neaizmirsti, ka tas bija de Ajalas dienestā, ar kuru mūsu valdnieks grib saglabāt labas attiecības, un šķiet, ka de Ajala ir ļoti sadusmots.

Nu Margareta nobijās. Doma7ka Pīteram var klāties ļauni, iedū­rās viņai sirdī kā nazis. Viņas vaigi nobāla un acis atkal pieplūda asarām.

—   Ak, nē, nē! — viņa iesaucās. — Pīter, vai jums nevajadzētu tūlīt bēgt projām?

—   Nekādā gadījumā, — Pīters noteikti atbildēja. — Es taču devu karalim godavārdu, un šis cienījamais ārzemnieks par mani galvoja.

—   Ko tad lai dara? — Margareta izmisusi vaicaja. Tad, pēkšņi kaut ko iedomājusies, pagriezās pret d'Agilaru un, slaidās rokas lauzīdama un lūdzoši vērdamās viņam sejā, sacīja: — Senjor, jūs esat tik varens un jums ir augsti stāvoši draugi, vai jūs mums ne­palīdzēsiet?

—   Tieši tādēļ es esmu šeit, senjora! Kaut arī man šķiet, ka tādam vīram kā jūsu brālēns, kas var piesaukt sev palīgos vai pusi Lon­donas, mana palīdzība nav sevišķi nepieciešama. Taču paklausie-' ties! Anglijas galmā ir divi manas zemes sūtņi — de Ajala, kuru Pīters Broums apvainoja, un doktors de Puevla, karaļa draugs. Lai cik dīvaini tas būtu, de Puevla neieredz de Ajalu. Toties viņš mīl naudu un neatsakās no izdevības to saņemt. Ja tiks celta apsūdzība pret šā skandāla vaininieku, to droši vien darīs nevis garīdznieks de Ajala, bet de Puevla, kas pazīst jūsu tiesas un likumus, tātad … vai jūs saprotat mani, senjor Kastei?

—  Jā, — tirgotājs atbildēja, — bet kā lai es rīkojos? Ja es de Puevlam piedāvāšu naudu, viņš tikai prasīs vēl un vēl.

—   Redzu, jūs pazīstat viņa ekselenci, — d'Agilars sausi pie­zīmēja. — Jums taisnība, naudu nevajag piedāvāt. Jāpasniedz dā­vana, pēc tam kad būs dabūta oficiāla piedošana, ne ātrāk. O, de Puevla zina, ka Džona Kastela vārdam Londonā ir tikpat laba slava kā starp Granadas ebrejiem un neticīgajiem vai Seviljas tir­gotājiem. Abās šais pilsētās esmu dzirdējis to pieminam.

Šie d'Agilara vārdi lika Kastela acīm iedzirkstīties, bet viņš tikai noteica:

—  Var jau būt. Bet kā lai es satiekos ar de Puevlu, senjor?

—   Ar jūsu atļauju es uzņemos visu nokārtot. Cik jūs būtu ar mieru izdot, lai glābtu mūsu draugu no nepatikšanām? Piecdesmit zelta angelu?

—   Tas ir par daudz, — Kastels sacīja, — tāds nelietis kā tas skots nav tā vērts. Patiesībā taču viņš bija uzbrucējs, un vispār neko nevajadzētu maksāt.

—   Ak, senjor, patlaban jūsos runā tirgotājs un arī bīstams cil­vēks, kas domā, ka pasaulē vajadzētu valdīt taisnībai, nevis kara­ļiem — tas ir, varai. Sis nelietis nav ne graša vērts, bet de Puevlas vārds Henrija ausī ir daudz ko vērts.

—   Lai tad būtu piecdesmit angelu, — Kastels sacīja. — Es pa­teicos jums, senjor, par jūsu laipnību. Vai jūs naudu tūlīt ņem­siet līdz?

—   Nekādā gadījumā! Tikai tad, kad atnesīšu apžēlošanas vēsti. Es atkal atnakšu, senjor, un paziņošu jums, kāds ir stāvoklis. Pa­lieciet sveika, daiļā lēdija! Lai svētie aizliek labu vārdu par šo mi­rušo nekauņu, kura dēļ es nonācu jūsu, jūsu tēva un jūsu drošsir­dīga, izveicīgā brālēna sabiedrībā! Uz redzēšanos! — Un, vēl ar­vien murminādams laipnības, d'Agilars palocījās un sulaiņa pa­vadībā izgāja no istabas.

—   Tomas, — Kastels sacīja sulainim, kad tas atgriezās,- — .tu esi prātīgs puisis. Apģērbies un seko šim spānietim, noskaties, kur viņš apmeties, un uzzini par viņu visu, ko vien vari. Aši!

Sulainis paklanījās un izgāja, un drīz vien Kastels dzirdēja no­klaudzam aiz viņa mājas sāndurvis. Tad viņš pagriezās pret Mar- garetu un Pīteru un sacīja:

—   Man tas viss gaužām nepatīk. Es nekā laba neparedzu, un arī šis spānietis man nepatīk.

—   Viņš liekas ļoti galants un dižciltīgs kungs, — Margareta iebilda.

—   Jā, ļoti_ galants, pat pārlieku, un dižciltīgs … pārāk dižcil­tīgs, ja nekļūdos. Tik galants un dižciltīgs … — Kastels aprāvās pusvārdā. Tad sacīja Margaretai: — Meitiņ, ar savu stūrgalvību tu esi izkustinājusi lielu akmeni. Ej tagad pie miera un lūdz dievu, lai šis akmens neuzgāžas mūsu namam un nesagrauj to un mūs pašus.

Margareta nobijusies klusiņām aizslīdēja projām, juzdamās arī mazliet apvainota, jo galu galā — ko sliktu viņa bija izdarījusi? Un kādēļ tēvsi neuzticējās šim izskatīgajam spāņu kavalierim?

Kad viņa bija aizgājusi, Pīters, kas visu laiku tika runājis ļoti maz, pacēla acis un bez aplinkiem jautāja:

—   No kā jūs baidāties, ser?